Pēdējais karš

- Noslīkt, nenoslīksim, bet atrast nebūs viegli.-  Ieslēdziet lokatoru.

Zaļš taisnstūris starp raķeti un noliktavām apzīmēja vienu māju.

Antipins sacīja:

- Nolaidīsim kāpnes līdz jumtam.

Ceturtdaļstundu vēlāk Pavlišs un Antipins stāvēja līdz ceļgaliem dziļā sniegā uz mājas slīpā jumta. Pavlišs grāba sniegu, un jumta pelēkā ledainā virsma parādījās gaismā, tāpat kā seja uz fotopapīra, kas ielikts attīstītājā.

- Žēl, ka motors ir gravitācijas, - sacīja Pavlišs. - Pretējā gadījumā sniegs būtu izkusis ar izplūdes gāzēm, un nevajadzētu tīrīt.

- Jā, - sacīja Antipins. - Viņš devās uz jumta malu un ar kāju sataustīja karnīzi.

Karnīze neizturēja viņa svaru un nolūza. Savicinājis rokas, Antipins pazuda sniegā.

- Nu re, - teica Mazulis no kuģa. - Otro reizi uz šīs planētas kaut kur iekrīt. Kas viņam tā par izklaidi?

- Kā tev tur iet? - vaicāja Pavlišs, uzmanīgi tuvodamies jumta malai.

- Šeit, manuprāt, ir durvis, - atbildēja Antipins. - Tikai tās nevar atvērt. Tās ir iesalušas.

Antipina ķivere šūpojās drupanajā caurumā, kuru pats bija izsitis.

- Pagaidiet, - teica Mazulis. - Liekas, ka es varu palīdzēt. Šeit pie instrumentiem vajadzētu būt siltuma griezējam - lāzeram. Ahā, te viņš ir. Es izfokusēšu staru, sanāks konuss. Slava, ķer.

Pavlišam neizdevās noķert mesto griezēju, un tas pazuda sniegā.

- Nepazaudē! - iesaucās Mazulis. - otra nav. Un lāpstu arī nepaņēmām.

- Kas ir lāpsta? - Aro vaicāja.

- Ļoti vienkāršs rīks, - sacīja Mazulis. - Ar tās palīdzību tika uzcelti visi lielie Zemes civilizācijas pieminekļi. Ekskavatora vecvectēvs.

- Sapratu, - sacīja Aro.

Un nebija skaidrs, vai viņš patiešām saprot, vai domā ka Mazulis joko.

Antipins ieslēdza griezēju, sākumā nedaudz, bet kad sāka sarukt sniegs, atklājot krēslainās debesis un zemo sauli netālu no zemes, viņš uzdeva pilnu jaudu un pārliecinoši devās ap māju, cenšoties to neaizskart ar siltuma konusu un klausoties, kā ūdens guldz, laužot sev ceļu sniega matracī.

Atkusušās durvis atvērās pašas, un būdiņā izplūda svaigs, auksts gaiss. Pavlišs uzsita ar pirkstu uz šaurā, šaujamlūkai līdzīgā loga stikla.

- Pat stikli ir neskarti, - sacīja Antipins. - Pārsteidzoši, ka māja aizbērta, bet logi ir neskarti.

- Tu domā tā, it kā te būtu ilgi dzīvojis, - sacīja Pavlišs. Viņš pavilka durvis uz sevi un ieslēdza ķiveres lukturīti.

Aiz mazā priekšnamiņa bija istaba ar plīti vai krāsni stūrī un trīsstūrveida galdu vidū. Uz plīts atradās ar ledu piepildīta panna. No griestiem karājās ledus stalagmīti, zemi un melni. Pie galda bija plata guļamvieta, uz kuras bija sakrautas pārakmeņotas lupatas. Tā bija ļoti nabadzīga būda. Gaisma nedaudz spīdēja caur logu šaujamlūkām, vientuļā taburete kaut kad apgāzusies, bija iesalusi ledus slānī, kas pārklāja grīdu.  Cilvēku nekur nebija.

-  Vai šeit būtu dzīvojuši zvejnieki? - jautāja Antipins.

- Liekas, ka māja ir pamesta.

- Velti atlidojām? - jautāja Mazulis, kurš ieklausījās sarunā.

Disonanse istabas iekārtojumā bija plaukts ar grāmatām, kas karājās uz vienas naglas. Dažas no tām nokritušas uz grīdas un noslīkušas ledū, citas brīnumainā kārtā turējās uz plaukta, nostiprinātas ar salu.

- Varbūt šeit dzīvoja dižciltīgs un nabadzīgs vientuļnieks?

- Nebūtu slikti viņu atrast. Jo mūsu Ranmakans, manuprāt, pat grāmatas nelasīja. Es viņam pajautāju, bet viņš kaut kā izvairījās no atbildes, - sacīja Pavlišs.

- Varbūt vientuļnieks kaut kur izgāja no mājas un nosala?

- Mēs nevaram izkausēt sniegu un ledu uz visas salas, - nopietni sacīja Antipins.

- Kur ir pārējās mājās? - Izlūkdisks pirms diviem mēnešiem ieraudzīja vairākas mājas, - sacīja Mazulis.

-  Pie tām nokļūt būs grūtāk, - sacīja korona Aro. - Baidos, ka šīs mājas nokļuva zem lavīnas. Lai tiktu pie tām, būs jāiet cauri daudz biezākam ledus un sniega aizsprostojumam nekā tam, ko mēs esam pārvarējuši.

- Interesanti, ka šķiet, ka istaba ir piesmakusi. Bet skafandrā tak smaržas nejūt.

Antipins padeva grāmatu Mazulim, kurš izkārās no lūkas, un pievērsās ārstam.

- Kas ir?

- Es gribu izkausēt ledu pie ieejas. Šeit ir kāpnes. Uz tām kaut kas iesalis ledū.

Pavlišs atkāpās malā, noslīkdams līdz viduklim sniegā un novirzīja griezējstaru uz leju. Pēc dažām sekundēm ledus padevās karstuma staram un atkāpās malā, atbrīvojot platu piltuvi. Piltuves apakšā gulēja ovāla bļoda ar sasalušu putru.

- Tik vien, - sacīja Antipins. Ārsts pacēla bļodu.

Pavlišs atkal ieslēdza griezēju, to pašūpojot un liekot izkausēt ledu lielākā platībā. Pēc minūtes caur ledus kārtu jau bija iespējams atšķirt cilvēka roku, kas tiecās pēc bļodas.

- Lūk viņš, - sacīja Pavlišs. - Te viņš ir, mūsu vientuļnieks.

7.

Tiklīdz izdevās iekraut “vientuļnieka” ķermeni, kā uz salas nokrita putenis. Pēc minūtes tas atkal pilnīgi apbēra būdu un izmīdīto ceļu ap to, nepalika nekādu pēdu.

Kuteris cēlās putojošā un niknā sniega un vēja kaujā, un tam vajadzēja piecelties septiņpadsmit kilometrus, pirms mākoņu blāķi ar pūkainām sniega cepurēm, sašķēlās un palika zemāk. Sakari atkal pārtrūka, bet Mazulim izdevās informēt "Segežu", lai Vas sagatavo aprīkojumu. Operācija "Cilvēks" turpinājās.