Pēdējais karš

- Es nezinu, - sacīja Kristo. - Droši vien optimistiska. Es domāju: mēs visi meklējam un meklējam cilvēkus. Un, ja viņi nomira uz ielas vai patversmē, tad žurkas tos sen apēda. Pilnībā iznīcināja. Bet ir vieta, kur žurkas netiek klāt. Katrā pilsētā ir.

- Es par to jau domāju, - kapteinis pasmaidīja. - Apmēram pirms divām dienām domāju. Pat ar koronām runāju. Nesanāks.

- Bet jūs nenoklausījāties līdz galam.

- Toties sapratu. Vai jūs domājat kapsētu?

- Protams. Pareizi! Galu galā viņi mirušos paslēpa zemē. Un, ja zeme ir sausa, smilšaina, tad ķermeni varētu daļēji saglabāt. Bet jūs zināt: mani interesē ģeoloģija. Tāpēc paņēmu augsnes paraugus. Nomalē. Kur ir kapsēta. Tur smiltis. Un iedomājies, cik ērti. Mēs staigājam pa kapsētu un redzam: "Šeit ir apbedīts lielais fiziķis." Vai arī: "Šeit ir apbedīts slavens rakstnieks." Un mēs jau zinām, kuru atdzīvināt. Mēs atdzīvināsim labākos, visgudrākos planētas cilvēkus.

- Viss pareizi, Hristo, - piekrita Zagrebins. - Ir divi "bet". Katra no abiem ir pietiekami. Pirmkārt: uz Munas viņi parasti sadedzināja mirušos. Zem kapu pieminekļiem, kurus jūs redzējāt kapsētā, ir urnas ar pelniem. Tas ir pārbaudīts. Pietiekami? Vai arī jums ir nepieciešams otrs “bet”?

- Pietiekami, - sacīja Hristo aizkritušā balsī. - Un vai nebija izņēmumu?

- Bija, bija. Īpaši prom no lielajām pilsētām. Bet mēs joprojām tik maz zinām par Munu! Varbūt kādreiz atgriezīsimies pie tavas idejas. Tagad meklēsim vienkāršākus veidus. Piekrīti?

- Piekrītu, - sacīja Hristo.

Kad praktikants aizgāja, Kudarauskas, turpinot uzraudzīt no pilsētas atvesto kravu izkraušanu un attīrīšanu, jautāja:

- Un ko jūs domājāt ar otro “bet”?"

- To labāk paskaidros korona Vas. Fakts ir tāds, ka aparāts nepadara cilvēkus nemirstīgus. Ja cilvēks nomira no vecuma, tad viņš tiks atdzīvināts tikpat vecs, cik viņš nomira. Un viņš, iespējams, pēc dažām dienām atkal nomirs.

- Bet tomēr ir vilinoši atrast un atdzīvināt labākos planētas prātus.

- Vilinoši. Bet pagaidām būs jārīkojas uz labu laimi.

5

Krustmāte Mila ļoti vēlējās, lai Ranmakanam garšotu kotletes, ļoti labas vistas filejas kotletes. Viņi uz "Segežas" jau labu laiku nav ēduši ko tādu. Korona Vas solīja izgatavot duci no katras vistas - galu galā nevienam nav vajadzīgs vistas prāts, it īpaši, ja gatavojas to cept, bet, acīmredzot, satraukumā aizmirsa, bet tagad bija neērti atgādināt.

Ranmakans ēda lēnām, par kaut ko domājot.

“Būtu pasmaidījis kaut reizi. Tas, protams, ir rūgti, kad viens pats esi palicis uz savas zemes, bet taču nepazudīsi tagad - mēs ieradāmies. Un mēs atradīsim citus. Kā tevi atradām, tā arī citus atradīsim, bet tev piemeklēsim meiteni. Bērni būs..."

Ranmakans nesteidzās beigt pusdienot. Viņš zināja, ka viņu vienu nepametīs. Joprojām kaut kas no viņa ir vajadzīgs. Protams, viņš nezināja  noslēpumus, militāros noslēpumus nezināja arī, taču saprata, ka viņam jābūt uz visu gatavam - nav zināms, kas viņiem patiesībā ir vajadzīgs no viņa un kad pienāks tāds brīdis, kad viņš tiks izmests, vai varbūt pārveidots par šādām te kotletēm? Varbūt tie ir viņa priekšgājēja pīrādziņi? To nopratināja un iznīcināja. Šeit ir sieviete, kas sēž pretī. Resna, cirtaina sieviete. Būtu jauki, ja viņa izrādītos draudzene, palīdzētu aizbēgt no šejienes. Bet kā viņa var būt draugs? Galu galā viņai lika viņu - Ranmakanu pareizi nobarot...

Ienāca Pavlišs. Kopā ar viņu vēl viena sieviete, kuru Ranmakans vēl nebija redzējis. Sieviete bija gara, gandrīz tikpat kā Pavlišs. Sievietei bija ļoti krāšņi un gari melni mati, kā pagadās savākti galvas aizmugurē, lielas lūpas un milzīgas acis, kas slēpās aiz pārāk garām skropstām.

- Sņežina Panova, - ārsts iepazīstināja sievieti. Ranmakans pamāja ar galvu. “Kā zvēru dārzā,” viņš nodomāja. "Nāk skatīties."

- Es būšu aizņemts nākamajā dienā, - sacīja Pavlišs. - Šovakar mēs izlidojam uz polu. Tāpēc Sņežina jums palīdzēs.

- Es varu iet, kur es gribu? - Ranmakans jautāja.

- Protams. Jūs taču jūties labi.

"Labi", Ranmakans nodomāja. - "Es būšu paklausīgs un laipns. Ir labi, ka sieviete paliks pie manis. To būs vieglāk apmānīt. Vajag tikai vienīgi aizbēgt no kuģa - un tad uz kalniem, uz pārejām. Tur vajadzētu būt savējiem."

Sņežina sacīja:

- Es tūlīt aiziešu, es netraucēšu. Jūs mani atradīsit manā kajītē. Vienu stāvu augstāk. Ārkārtējā gadījumā, ja būs grūti atrast, vai redzat zvana pogas? Mans numurs ir četrpadsmit.

- Labi, - teica Ranmakans.

- Vai jūs nevēlaties papildporciju? - jautāja tante Milija.

- Nē, esmu paēdis.

- Pagaidiet, es jūs ar kompotu uzcienāšu. No īstiem ķiršiem. Droši vien nekad nebūsiet ēdis? Ranmakans negribot pasmaidīja.

- Es pat tādu vārdu neesmu dzirdējis.

- Jūs varat, ārsts atļāva, tās ir ogas. Tūlīt.

Tante Mila vēlējās aprunāties ar izglābto. Galu galā ne minūti neatradīsi - te doktori, te atkal kapteinis runā ar viņu. Bet varbūt viņš vēlas kaut ko tādu, kas viņiem ne prātā nenāk? Re kā acis skraida apkārt kā trusim būrī.

Tante Mila atnesa lielu, puslitra krūzi kompota no ķiršiem.

Ranmakans paņēma pusi tējkarotes, izmēģināja.

- Nav skāba? - jautāja tante Milija.