Ranmakans neiebilda. Viņš pagaidīja, kamēr Bauers un Zagrebins pazuda aiz šaurajām, augstajām redakcijas durvīm, un metās skriet pa ielu, cerot paslēpties kādā kāpņu telpā.
Kaut kādas sestās izjūtas, pieredzējuša cilvēka intuīcijas vadīts, kapteinis, ieejot redakcijā, aizkavējās uz sliekšņa un apgriezās. Un ieraudzīja, ka Ranmakans bēg.
- Ranmakan! Pagaidiet! Ko jūs dariet?
Kapteinis metās pakaļ Ranmakanam. Viņš saprata, ka cilvēks bez kuģa, bez aizsardzības, šajā pasaulē drīz ies bojā.
Ranmakans to nesaprata. Viņš apgriezās, izvilka pistoli un tiešā tēmējumā, no pieciem soļiem, iešāva kapteiņa sejā un krūtīs pusi no pistoles jaudas.
Šādu triecienu nespēja absorbēt pat augstākās aizsardzības skafandrs. Caurspīdīgās bruņas kļuva melnas, pārogļojušās, un, pacēlis no neaptveramām sāpēm resnpirkstainās rokas augšup, kapteinis nokrita uz slapjās, vēja pāršalktās ietves.
Bauers jau stāvēja durvju ailē. Otrais šāviens bija vērsts uz viņa seju, bet stūrmanim izdevās par kādu sekundes daļu ienirt durvju ailē, un to apņemošie zilie dūmi nekavējoties paslēpa Gļebu no nākamā šāviena.
Ranmakans apstājās. Ko darīt? Tagad viņš ir bēglis, viņš ir varena kuģa un varenu citplanētiešu ienaidnieks. Tiesa, Baueram nav ieroču...
Ranmakans izšāva uz Eža kāpurķēdi. Ezis, vadīts pēc robota pašsaglabāšanās instinkta, pasitās uz sāniem, bet nākamais šāviens to apsteidza. Kāpurķēde izkusa, un Ezis savērpās uz vietas.
- Kas notika? - sauca Bakovs, un viņa balss pukstēja Ranmakana ausīs, līdzīgi kā neatvairāms vajātājs. - Kas notika! Zagrebin! Bauer?
Ranmakans skrēja pa ielu, cilpām, it kā viņu varētu redzēt no kuģa un uz viņu šaut, nogriezās caurstaigājamā pagalmā un devās pa šaurajām alejām pakalnu virzienā. Atriebjoties Ranmakanam viņi var nodedzināt pilsētu. Bet kalnos viņu neatradīs.
- Ranmakans uzbruka kapteinim, - viņš beidzot izdzirdēja Bauera balsi savā ķiverē. - Kapteinis ievainots vai nogalināts. Ezis bojāts. Steidzami nepieciešama palīdzība. Es viņu vajāšu.
- Nekādā gadījumā, palieciet vietā! - pavēlēja Bakovs. - Palīdziet kapteinim. No kurienes Ranmakanam radās ierocis?
- Viņam ir mūsu staru pistole. Ko viņš izdarījis ar meistaru! Ātrāk!
- Nolaižam Milzi!
Ranmakans skrēja pa ielām un alejām, meklējot piekļuvi kalniem. Viņš nespēja noticēt, ka šajā brīdī par viņu bija aizmirsuši, ka viņu neviens nevajā. Skafandrs nespēja piegādāt pietiekami daudz gaisa, neprātīgi elsojošajām plaušām. Ranmakans smaka. Viņš nevēlējās noņemt ķiveri: noņemot to, viņam tiks liegta iespēja noklausīties sarunas pa ārējiem sakariem. Bet ķivere ar katru soli arvien smagāk un smagāk spieda uz galvu, kļuva grūtāk un grūtāk elpot...
Paslēpies aiz tālākās mājas stūra, Ranmakans atskrūvēja ķiveri un aizmeta to uz ietves. Kā caurspīdīga lode ķivere aizripoja peļķes virzienā, kas aizņēma ietves vidu, un, pieaugoša vēja dzīta, aizpeldēja pa to. Tuvojās viesuļvētra. Sniegs un lietus sitās Ranmakanam sejā un mēģināja apstādināt. Bet viņš priecājās, ka laika apstākļi bija kļuvuši slikti: tagad viņu būs grūtāk atrast.
Sākās kāpšana kalnā. Ranmakans palēnināja soļus - vienalga, viņš vairs nespēja skriet - viņš bija noguris. No pistoles viņš nešķīrās. Tālāk no kuģa, tālāk no nebrīves un no citplanētiešu atriebības...
Ranmakans bija lemts ātrai un sāpīgai nāvei. Ar katru soli viņa plaušās eksplodēja jauni tūkstoši radiācijas rentgenu. Ranmakanu varēja izglābt tikai koronas Vas aparāts. Bet Ranmakans aizbēga no tā.
Klintis sakļāvās pāri ceļam. Ranmakans piesēda, lai atvilktu elpu. Vējš šeit nesniedzās. Ranmakans paslēpa pistoli kabatā. Viņš jutās vesels un stiprs. Tagad galvenais ir atrast savējos un pastāstīt viņiem par citplanētiešiem. Kaut kur ir jābūt savai pazīstamajai pasaulei, kārtības un likumu pasaulei.
Tikmēr Bauers vilka kapteiņa apogļoto ķermeni uz kuģi, smagu un neveiklu augstākās aizsardzības skafandrā. Viņš negāja apkārt peļķēm un akmeņiem. Viņš smaka, viņš steidzās. Tikai viņš nenovilka skafandru, kaut arī viņa ķivere nespēja tikt galā ar gaisa padevi.
Pie pēdējās mājas viņu sagaidīja visurgājējs Milzis.
Viesuļvētra līdz tam laikam bija pieņēmusies spēkā, un Bauers visurgājēju ieraudzīja tikai tad, kad mehāniķis Leščuks viņam uzkliedza:
- Dod, palīdzēšu!
Ceturtā nodaļa. Otrā neveiksme
1
Laboratorijā - nebija kam aizliegt - sapulcējās lielākā daļa apkalpes. Korona Vas nesāka darbu līdz Aro un Pavliša parādīšanās brīdim. Bez viņiem viņš nevarēja tikt galā ar visu aparatūru. Vas saprata, ka tagad, kad kapteiņa ķermenis, atdzesēts un gatavs atdzīvināšanai, atradās uz operāciju galda, laikam vairs nebija izšķiroša loma kapteiņa glābšanā. Korona Vas to saprata: viņš to paskaidroja Bakovam, kurš pārņēma kuģa vadību, un Sņežinai, taču viņi joprojām skaitīja minūtes, līdz kuteris atgriezās, un viņiem joprojām šķita, ka ar katru minūti samazinās iespējas, ka Zagrebins atgriezīsies uz tiltiņa, paklauvēs ar cigareti pa pelnu trauka malu un pateiks sardzes stūrmanim: "Bet mums skolā bija šāds gadījums..."