Pēdējais karš

Antipins nogriezās apgaismotajā koridorā, vēl nezinādams, kurp doties, ko meklēt. Sņežina aizgāja, bet pārējie? Kur ir pārējie? Viņš juta, ka pazeme ir tukša, ka tajā nav palicis neviens. Bet jūtām ne vienmēr var uzticēties, it īpaši, ja pret tevi izturas rupji un sit pa galvu. - "Tagad puiši mani nepazīs," Antipins domāja un gribēja pasmaidīt, taču smaids neizdevās. Lūpas neklausīja.

Antipins apstājās  pie vienām no durvīm. Aiz tām skanēja balss. Vaprasa sausā, pazīstamā balss. "Tūlīt mēs visu uzzināsim... Vajadzētu tikai izlikties spēcīgam..." Viņš uzspieda plecu pie durvīm, un tās viegli atvērās.

Vaprass, kliedza kaut ko telefona klausulē, apgriezās pie durvju čīkstēšanas. Viņam rokā bija pistole.

- Kas tur ir?

"Nu, Vaprass izskatās sliktāk nekā es", nodomāja Antipins. "drīz būs pagalam."

- Tas esmu tikai es, - sacīja Antipins. - Vai jūs gaidāt, kad pēc jums atnāks?

- Nemirstīgais! - kliedza Vaprass telefonā. - Nemirstīgais!

Viņš nometa klausuli. Iebāza mutē košļājamās gumijas gabalu. Paņēma no galda Kori atņemto lingvista kārbiņu,  un viesmīlīgi norādīja ar roku uz krēslu.

- Apsēdieties, - viņš sacīja Antipinam, pieliekot pūles sev un uz brīdi kļūt par bijušo ģenerāli. - Tātad jūs aizmirsuši?

- Kas aizmirsa?

- Tak jūsējie, kad bēga no šejienes. Nu nekas, šeit jūs būsiet labās rokās. Jūsējiem vienalga nav skafandru. Viņi nomirs, kamēr aizies līdz kuģim. Un turklāt būs par vēlu.

- Kāpēc? - Antipins ziņkārīgi jautāja.

Fakts, ka Pavlišs un citi aizbēga, bija labas ziņas.

- Tāpēc ka mana vienība pašlaik tuvojas "Segežai". Tajā pašā laikā mani cilvēki jau ir uz klāja. Kuru katru minūti "Segeža" vairs nebūs jūsu. Tā būs mana. Mana!

- Tātad, pagaidām vēl nav jūsu? - jautāja Antipins.

- Uzgaidiet mirkli.

Iedegās radioierīces izsaukuma lampiņa.

- Kas runā? Nemirstīgais? Kas?

Antipins pa rāciju dzirdēja balsi. Tā bija ļoti pazīstamā balss. Pavliša balss.

- Vapras, - sacīja Pavlišs. - Jūsu ģenerālis tikko izdarīja pašnāvību. Vienība atrodas gūstā pie mums. Kādas būs nākamās instrukcijas?

- Beidziet ņirgāties! - kliedza Vaprass. - Dodiet tālruni kādam no maniem cilvēkiem!

Vaprass runāja ar brigādes virsnieku, kaut ko kliedza, piedraudēja, tad nometa klausuli uz galda un ar kalsnām, dzīslotām rokām saķēra galvu. Tālrunis joprojām turpināja runāt, pierunājot Vaprasu. Vaprass pacēla galvu. Viņš jau bija nomierinājies ar miruša cilvēka tukšo mieru. Viņš uzmanīgi nolika klausuli uz sviras. Un tad pamanīja Antipinu.

- Nu, kas ir? - tas jautāja.

- Viņi iesaka man padoties. Viņi tūlīt izbrauc uz šejieni, lai savāktu jūs un mani. Un slimo karavīru, viņš atrodas hospitālī, un pēdējo plebeju. Nu, ko jūs man iesakāt darīt?

- Padoties, - sacīja Antipins. - Es jums pāri nedarīšu un aizmirsīšu kā jūs protat kauties.

- Es jūsu vietā nejokotu, - sacīja Vaprass. - Jūsu ieteikumi nav pieņemami. Es gribu jums kaut ko parādīt. Vai jūs varat paiet?

- Varu.

- Žēl pēdējo darbu dzīvē izdarīt bez lieciniekiem. - Bet jūs esat ērts liecinieks, kurš mirs kopā ar mani, - sacīja Vaprass, kad viņi kopā gāja pa gaiteni.

- Tad jums jādzīvo ilgi, - sacīja Antipins.

- Jā, starp citu, lai jūs nedomātu, ka varat ar mani tikt galā. Man ir pistole, bet jums nav. Pirms stundas es biju šīs planētas pavēlnieks. Es ceru ka nomiršu, tāds palikdams. Es nepieņemšu pārtiku kā suns no laba saimnieka rokām. Es ceru, ka pēc tā, ko mēs tagad izdarīsim, labie citplanētieši vairs nelidos uz mūsu kluso Nāves planētu.

Vaprass ieslēdza drezīnu un pat palīdzēja Antipinam uz tās uzkāpt.

- Piedodiet, ka man pašam būs jāvada drezīna, - sacīja Vaprass. - Pēdējais veselīgais plebejs aizbēga kopā ar jūsējiem. Man vajadzēja paredzēt, ka viņš varētu to izdarīt. Atklāti sakot, es pieļāvu daudz kļūdu. Protams, man vajadzēja ar jums vienoties. Un tad, kad jūs aizlidotu... Bet es nezināju, vai jūs aizlidosiet.

Drezīna iegriezās sānu tunelī, kas bija tikpat augsts kā galvenais, un pēc dažiem simtiem metru apstājās citu tērauda durvju priekšā.

Vaprass izlēca no drezīnas un devās pie durvju vadības pults. Durvis lēnām pašķīrās.

Aiz tām atradās plaša zāle ar garu, zemu paneli pie vienas no sienām. Zāles vidū bija trīs raķetes, pa pusei iegremdētas akās. Tās bija asgalvainās plēsonīgās militārās raķetes.

- Kā jūs varat redzēt, - Vapras teica draudzīgā saimnieka tonī, - šeit mums ir trīs taktiskās raķetes ar atomu lādiņiem. Bez tam, lai jūs zinātu visu, šeit šajā galējā slēgtajā akā atrodas vēl divas rezerves kaujas galviņas, tas ir, divas atombumbas. Un visu šo saimniecību var atdzīvināt no šīs te vadības pults. Sekojiet man. Šeit ir arī telefons. Tagad mēs piezvanīsim kuģim un godīgi brīdināsim viņus, ka viņiem ir atlicis pavisam maz dzīvot. Jūs jūtaties slikti? Jā, jūs esat ļoti novājējis. Nekas, pēc dažām minūtēm tas priekš jums nespēlēs nekādu lomu. Mēs paliksim vienīgie cilvēki, izņemot karavīru un slimnieku-plebeju, uz šīs planētas. Un tad visa mūsu aptieka ir jūsu rīcībā. Jūs iemācīsities košļāt gumiju...