Pēdējais karš

 Kabīnē klusēja. Mazulim brūce asiņoja, un viņš spieda pie tās ar asinīm notraipīto, slapjo plaukstu, viebjoties no katra ceļa nelīdzenuma radītā trieciena. Raikovs klausījās savu sirdsdarbību. Viņš bija drosmīgs puisis un citos gadījumos nebaidītos, taču ienaidnieka neredzamība un nepielūdzamība ielavījās viņa ķermenī tik biedējoši, ka viņš citiem nemanot piespiedās ar seju klēpī sēdošā mehāniķa mugurai, lai pasargātu sevi no radiācijas. Lai gan tas bija bezjēdzīgi.

Mehāniķis par radiāciju nedomāja. Viņš bija pieradis pie nāves tuvuma. Viņš tikai vēlējās nodzīvot līdz rītam, lai redzētu sauli, viņš vēlējās, lai ģenerāļi un karavīri tiktu nogalināti. Rokā viņš turēja pistoli,  jebkurā mirklī bija gatavs šaut. Viņš pats gatavojās spriest taisnīgu tiesu.

Devkali un Pavlišs domāja par vienu un to pašu - par sievietēm, kuras palika uz kuģa, par sievietēm, kurām draudēja briesmas. Bet, ja Devkali tagad nespēja iedomāties neko citu kā tikai Pirras likteni, tad Pavlišs joprojām domāja par Antipinu, par viņa noslēpumaino pazušanu. Viņam visu laiku gribējās atgriezties, kā cilvēkam, kurš pēdējā brīdī pirms vilciena aiziešanas atcerējies, ka aizmirsis atvadīties no kāda radinieka, taču zina, ka ir par vēlu, ka vilciens jau ir sācis kustēties...

Viņi panāca kravas automašīnu netālu no pilsētas. Kaut kas bija noticis ar motoru, un viens no karavīriem tajā rakņājās. Pārējie barā pulcējās blakus, savādi pazīstami astronautu skafandros.

- Viņus var sajaukt ar mums, - sacīja Pavlišs.

- Viņi uz to arī paļaujas, - sacīja Mazulis.

- Sagatavojieties kaujai, - Pavlišs pavēlēja. Viņš nobremzēja apmēram piecdesmit metrus no kravas automašīnas, aiz stāvas klints. Es būšu šeit, pie lāzera iekārtas. Devkali, Raikov, ar automātiem ātri izleciet un apgulieties aiz akmeņiem.

Šī operācija ilga mazāk nekā minūti. Mehāniķis ar pistoli rokā arī izlēca no visurgājēja un, šķērsojis ceļu, uzkāpa kalna nogāzē un tur apgūlās.

Pavlišs ieslēdza pastiprinātāju un tam pievienoja kabīnes lingvistu. Viņš neskatījās, kā un kur pazuduši viņa biedri. Bija jāizmanto pārsteigums.

- Padodieties! - viņš kliedza, ieslēdzot pastiprinātāju ar pilnu jaudu. - Jūs esat ielenkti! Padoties!

Skafandros tērpto karavīru grupa, kas apjukumā stāvēja - viņi nevarēja saskatīt, kāda veida mašīna viņus bija panākusi: priekšējie lukturi pārāk spilgti žilbināja acis - tūlīt izklīda pa krūmiem. Tikai vadītājs paslēpās aiz kravas automašīnas pārsega, un viņa kājas bija skaidri redzamas Pavlišam.

- Pavēlu jums nekavējoties pamest slēptuvi un nomest ieročus, - turpināja Pavlišs. - Pretošanās ir veltīga!

Atbildot uz to, automāta kārta noklabināja ar lodēm pa visurgājēja caurspīdīgo kupolu.

- Nepārsitīs? - jautāja Mazulis.

- Nedomāju gan, - sacīja doktors. - Ja tikai viņiem nav granātu...

- Atbildot uz automāta kārtu, notarkšķēja kārtas no aiz akmeņiem pie visurgājēja. No pretējās puses sākās augstas nots kliedziens, un aprāvās.

Pavlišs pagrieza lāzera sistēmu un deva staru pa kravas automašīnas aizmugurējiem riteņiem. Kravas automašīna saplaka uz ceļa, un virs tās parādījās baltu dūmu mākonis, kas bija gaišāks par nakti. Šoferis izlēca no savas slēptuves un metās pie klintīm. Sauss pistoles šāviens pārtrauca viņa gaitu. Mehāniķis kārtoja rēķinus.

- Katrā ziņā mēs viņus aizturējām, - sacīja Pavlišs. - Līdz kuģim viņi netiks.

Viņš vēlreiz nospieda sprūdu un kravas automašīna pārvērtās degošā metāla un koka kaudzē.

Liesmu gaismā aiz viena no akmeņiem uzspīdēja ķivere.

- Padodieties! - Pavlišs atkal teica.

Atkal noskanēja pistoles šāviens. Ķivere aiz akmens pazuda. Hristo un Devkali automāti klusēja.

- Nešaut! - pavēlēja Pavlišs. Viņš baidījās, ka mehāniķis nespēs noturēties, redzot sev priekšā mērķi.

Vīrietis skafandrā piecēlās pilnā augumā, turot virs galvas automātu, un piesardzīgi izgāja uz prožektoru apgaismotā ceļa. It kā gaidot, kas notiks ar viņu biedru, arī pārējie karavīri pameta patversmi. Viņi necīnījās tāpēc, ka gribēja karot - viņi baidījās no nāves. Un, ja Vaprass būtu dzirdējis viņu klusās sarunas pazemes kazarmu koka gultās, viņš nopietni šaubītos, vai sākt karu ar citplanētiešiem.

Automāti skaļi grabēja pret ceļa akmeņiem. Devkali piecēlās no savas slēptuves un devās pie barā, uz ceļa, sanākušajiem karavīriem. Raikovs palika uz vietas, piesedzot viņu, ja karavīri izdomātu militāru viltību. Par militārām viltībām viņš zināja tikai no grāmatām.

Pēkšņi no aiz akmens aizdegās uguns. Automāta kārta. Devkali satvēra sānus un lēnām noslīga uz zemes. Pavlišs nekavējoties deva lāzera staru šāvienu virzienā. Raikovs izšāva no automāta, bet paši karavīri izrādījās ātrāki. Viņi paķēra nomestos automātus un apbēra ar lodēm Nemirstīgo, kurš slēpjoties aiz akmens veica savu personīgo karu ar Devkali. Karavīri gribēja dzīvot. Viņi gribēja parādīt, ka pilnīgi un bez nosacījumiem ir nostājušies jaunās valdības pusē...

Nemirstīgā ķermeni, cauršautu ar gandrīz simts lodēm, līdzi neņēma. Ievainotais Devkali tika ievietots visurgājējā - viņu izdevās kaut kā pārsiet.