Pēdējais karš

- Atļausiet nelielu izziņu... sacīja Pirra. Viņa joprojām klusēja, nespējot pārvarēt pazemojošo baiļu sajūtu redzot šo formastērpu, šos pašpārliecinātos cilvēkus - planētas saimniekus. Viņa nespēja atbrīvoties no bailēm, dzīvnieciskām, bezjēdzīgām bailēm, kas dzimusi no iztēles, kas viņai parādīja nākotni, kur ģenerāļi atkal kļūs par Munas pavēlniekiem. - Atļausiet nelielu izziņu... - Pirra pagriezās pret kapteini un tas pamāja. - Zem kupola dzīvo divi cilvēki, viņu tautība ir pji. Mēs atradīsim arī citus... Viens no pji ir Planētas Padomes loceklis.

Pirra apklusa. Beigu beigās tas, ko viņa pateica, nespēlē īpašu lomu. Īpaši tagad, kad pie viņiem tur, ir Devkali. Un, ja viņi pataupīs citplanētiešus, viņi noteikti netaupīs Devkali...

- Tā-a, - sacīja ģenerālis. - Tas ir daudz sliktāk. Turpināšu. - Ģenerālis nofotografēja ar skatienu arī Pirru. Arī viņa tagad uz visiem laikiem palikusi viņa atmiņā, un arī viņai parakstīts spriedums. - Juridiskā valdība, par kuru es runāju, pastāv arī tagad. Un es esmu tās pārstāvis. Ja jūs šaubāties par mūsu pilnvarām, varat pacelt Aizsardzības ministrijas dokumentus, - es esmu kara ministra vietnieks; Izlūkošanas vadītājs ir ģenerālis Vaprass, kurš tagad atrodas bāzē. Mēs, - Munas valdība, varam jums piedāvāt sekojošo: jūs nekavējoties atstājat planētu, atstājot mums kupolu un gaisa attīrītājus. Jūs atsūtāt papildu kuģi ar citiem attīrīšanas līdzekļiem. Nākotnē risināsiet sarunas tikai ar mums un caur mums. Viss.

- Vai esat pabeidzis? - pieklājīgi pavaicāja Zagrebins. - Tad es pateikšu. Pirmkārt, es neuzskatu jūs par likumīgo Munas valdību. Cik ilgi jums atlicis dzīvot savā bedrē? Gadu? Sešus mēnešus? Jūs esat miroņi, sevi apbedījuši zem zemes un ne jau šodien esat nomiruši, bet pirms daudziem mēnešiem.

- Kas ar kapteini? - Sņežina domāja. - Viņš nekad nebija pacēlis balsi, es nekad tādu nebiju dzirdējusi.

Viņa domāja, ka viņš būs daudz atturīgāks un mierīgāks, taču, ja viņš zaudēja savaldību, ir pat labāk. Ja Sņežina būtu viņa vietā, viņa runātu vēl asāk.

- Otrkārt, - kapteinis turpināja, ignorējot ģenerāļa sašutuma pilno žestu. - Man ir arī pretpiedāvājums. Jūs visi atstājat alu un ejat uz kupolu. Bez ieročiem. Nevienam no kupola iemītniekiem tādu nav. Kupolā dzīvojat, dziediniet sevi - jums visiem steidzami jāārstējas - un kopā ar tiem, kas tur jau dzīvo, jūs izlemjat, vai mums lidot prom vai nē.

- Tā ir iejaukšanās mūsu planētas iekšējās lietās!

- Jā, - klusi sacīja Zagrebins. - Un tagad es vēlētos dzirdēt šeit esošos kupola Padomes locekļus.

Zagrebins pagriezās pret Pirru.

- Nē,  - sacīja ģenerālis. - Mēs neatzīstam šo Padomi. Es gribu jums uzdot jautājumu: - vai jūs atzīstat spēku?

- Kādā ziņā?

- Bet lūk kādā. Mūsu bāzē, jūsu ieročiem neaizsniedzamas, paslēptas raķetes ar kodolgalviņām. Tās var palaist jebkurā laikā uz jūsu kuģi. No jums paliks slapja vieta. No jums un no jūsu kupola. Turklāt mums ir ķīlnieki, vairāki cilvēki no jūsu kuģa. Padomājiet par viņu likteni. Es ierosinu pārtraukumu. Man jāsazinās ar bāzi un jārunā par sarunu gaitu. Un nemēģiniet mani apturēt. Nemēģiniet. Es esmu vecs karavīrs, un man nomirt nav bail. bet par katru matu, kas nokrīt no manas galvas, nokrīt jūsu cilvēka galva. Ceru, ka mēs sapratīsim viens otru.

Ģenerālis vēlreiz paskatījās uz savu pulksteni un devās pie šaha galdiņa, uz kura stāvēja rācija.

- Atnesiet tēju, - noguris sacīja Zagrebins un smagi devās uz izeju. Viņš devās konsultēties ar koronu Aro.

3

Renci lēnām klejoja pa kupolu. Pie lielās mājas sievietes sēdēja zem spožas laternas. Viņas sēdēja tā, it kā sēdētu bumbu patversmē, gaidot, kad sprāgs bumba. Renci nolēma pie viņām neiet. Viņš apgāja apkārt pa mājas aizmuguri; tur pie profesora Kori galda, biezoknī stāvēja vīrieši, astoņpadsmit cilvēki. Tā bija kupola armija. Viņi bija vāji bruņoti. Varētu teikt, ka viņi nemaz nebija bruņoti, izņemot dažus slikti asinātus virtuves nažus un pīķus - garas kārtis ar to pašu nažu galotnēm.

- Kā iet? - jautāja viens no medniekiem-pji lauzītā ligonas valodā.

- Viņi runā, - sacīja Renci. - Viņi visi runājas.

- Vai redzēji karavīrus?

- Jā. Divi sēž gaitenī. Viņus ielaida kuģī. Viens pat pašā kopkajītē. Ar rāciju.

- Vai viņi tiešām noticēs karavīriem?

- Var noticēt,-  sacīja Renci. - Kad šodien paprasīju kapteinim ieročus, viņš teica, ka ieroču nav. Viņš nevēlas iesaistīties mūsu lietās. Kur ir Ranmakans?

- Pie sevis. Viņam ir sāpes vēderā.

- Viņam vienmēr sāp vēders, - iesmējās viens no vīriešiem, - kad jāstrādā vai jācīnās.

- Es iešu viņu apskatīt, - sacīja Renci, - viņš vairāk par mums zina par citplanētiešiem. Ja viņi mūs pametīs, viss ies pa veco ceļu tad mēs atkal kļūsim par vergiem. Ja sarunas noslēgsies slikti, pie kupola ieejas mēs uzcelsim barikādes.

- Bet ja karavīri piekritīs ieiet kupolā?

- Kā ieiet?

- Tā kā mēs, bez ieročiem?

- Kas tev teica tādas muļķības?

- Ranmakans. Viņš sacīja, ka arī karavīri vēlas dzīvot. Un tos vajag pieņemt.

- Es tomēr iešu parunāšu ar šo Ranmakanu.