Pēdējais karš

- Ja tikai par to, - sacīja Renci, - tad viņi būtu atlaiduši gūstekņus, un viss. Vai vispār nebūtu sagūstījuši. Tātad, ne jau par gūstekņiem būs runa. Par jums pašiem un par mums. Viņiem jāizkļūst no alas. Un vēlams kā kungiem. Mēs viņiem neticam.

- Mēs viņiem absolūti neuzticamies, - sacīja patricietis. - Es par to uzrakstīju šeit.

- Es nevaru iedot ieročus, - sacīja kapteinis. - Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es neredzu briesmas kuģim un kupolam. Otrkārt, uz kuģa gluži vienkārši nav nekādu ieroču. Mēs neesam karakuģis. Mums nav ieroču.

- Tātad jūs nevēlaties? - pārliecinoši sacīja Renci. - Cik no jums šeit ir palicis? Kāds nebrīvē, kāds sardzē bet ieroču nav. Vai jūs nesaprotat, ka viņi runās ar jums tikai tik ilgi, kamēr viņi domā, ka esat stiprāki? Nāc, patricieti.

Renci pagriezās un izgāja no istabas. Patricietis gribēja sekot viņam, bet atgriezās un nolika petīciju uz galda.

- Nu lūk, - sacīja Kudarauskas, kurš iepriekš klusējot sēdēja pie ekrāna, sazinādamies ar Bakova kuteri, - Padome vispirms pieņem lēmumu atcelt visus karus un pēc tam prasa ieročus karam.

- Viņiem ir taisnība, - sacīja kapteinis. - Un viņi labāk nekā mēs zina, ar ko mums darīšana.

- Kapteini, - No durvīm ierunājās korona Aro, - jūs ļāvāt sev aizrauties. Jūs nedrīkstat atrisināt kosmiskās problēmas no sava, cilvēciskā viedokļa. Jūs jūtat līdzjūtību pret to cilvēku grupu, kuras glābšanā jūs piedalījāties. Pazemē esošie cilvēki ir pelnījuši dzīvību ne mazāk kā tie, kurus jūs esat izglābis. Galaktisko ekspedīciju galvenā prasība ir neiejaukties, nekad neiejaukties citu pasauļu iekšējās lietās. Jebkura iejaukšanās ir saistīta ar civilizācijas dabiskās attīstības pārkāpumu. Jūs to zināt, un es to zinu, un Kudarauskas to zina, bet, kad mēs nonākam pie darīšanas, izrādās, ka personiskās simpātijas un tieksmes ir stiprākas. Bet ja Munas iedzīvotāji nebūtu tik līdzīgi cilvēkiem? Ja viņi jums būtu pretīgi, kā, piemēram, mēs; vai arī tad jūs sāktu uztraukties par viņu likteni?

- Jā, - pārliecinoši sacīja kapteinis, - jūs zināt, ka uztrauktos. Starp citu, jūs man neesat pretīgs.

- Arī es aizrāvos. Piedodiet, kapteini, - sacīja Aro un aizgāja no tiltiņa.

- Viņi ir klāt, - sacīja Kudarauskas.

Nelielā ekrānā parādījās kutera disks, kas karājās virs Segežas.

- Nu kā tev iet, Bakov? - jautāja kapteinis.

- sagaidiet mūs pie ieejas, - sacīja kapteiņa palīgs.

- Labi.

Zagrebins pagriezās pret Kudarausku.

- Paliec šeit, Zenonas. Mēs runāsim ar viņiem kopkajītē. Bauers un Bakovs būs kopā ar mani. Ieslēdz iekšējos sakarus, lai būtu lietas kursā par visām sarunām. Pieskati kupolu. Vai trauksmes sistēma ir kārtībā?

- Jā. Tikko pārbaudīju.

- Nu, es eju. Patiesībā es viņus satikšu pie lūkas.

2

Tikšanās bija līdzīga draudzīgu (vai nedraudzīgu) spēku vadītāju oficiālajai vizītei vienam pie otra, kā tās tika attēlotas vēstures mācību grāmatās.

Zagrebins ieņēma savu vietu pie pusdienu galda, tā galvgalī. Bakovs sēdēja pie labās rokas, bet kreisajā pusē atradās ogļracis Renci un Pirra.  Aiz Bakova sēdēja Bauers.

Basa balss ģenerālis, pazemes delegācijas vadītājs, sēdēja otrā galā, un blakus viņam brigādes virsnieks - tas pats ļoti novājējušais, viegli saliektais vīrs nonēsātā formastērpā, kurš tunelī sagaidīja Sņežinu. Kopkajītes tālākajā galā uz dīvāna sēdēja patricietis, Leščuks un karavīrs no ģenerāļa svītas ar rāciju, kuru viņš uzlika uz šaha galdiņa. Ļeščuks drīz aizgāja. Kiročka mašīntelpā bija viena, un Leščukam sagribējās pārbaudīt, kā tur viss notiek.

Sņežina, pie ieejas sasveicinājās ar kapteini, lūdza atļauju sevi sakārtot. Kajītē viņu jau gaidīja tante Mila un korona Vas ar mikstūrām un tabletēm, par kurām viņš bija lielisks speciālists.

Sņežina nevēlējās padzīt draugus no kajītes, un viņa izģērbās dušas telpā aiz matēta aizkara. Izģērbusies, viņa iemeta drēbes salonā un joprojām nespēja apturēt smaidu, padzīt to no sejas: viņa bija mājās, un glāzes šķindoņa, kurā korona Vas maisa savas mikstūras, un tantes Milijas skaļās nopūtas bija brīnišķīgs pierādījums tam, ka patiesībā nekāda pazeme neeksistē, ka alas iedzīvotāju zemes pelēkās sejas viņai tikai rēgojās.

- Milijas tant, - Sņežina palūdza - esiet tik laipna sameklējiet veļu no augšējās atvilktnes, un bikses, formas bikses, tās, manuprāt, atrodas kaut kur zemāk, bet es neatceros, kur.

Karstā ūdens straumes patīkami šļācās pār ķermeni, un bija tik mierīgi un patīkami, un ķermeni pameta bezgalīgais alas nogurums. Un Sņežina pēkšņi saprata un skaidri redzēja Antipinu un Kori sēžam uz kameras aukstā akmens grīdas un gaidām, kamēr viņus atbrīvos.

Sņežina satvēra drēbes, kuras tante Milija pakarināja uz aizkara, izslēdza ūdeni, saģērbās un norijot - kāpēc aizvainot koronu Vas? - glāzi ar nepatīkamas garšas mikstūru aizskrēja uz kopkajīti.

Savstarpējās priekšā stādīšanās un sēdvietu organizēšanas procedūra aizņēma vairākas minūtes, un tāpēc, kad Sņežina ienāca kopkajītē, sarunas bija tikko sākušās.

- Sēdies šeit, - sacīja Zagrebins, norādot uz tukšu vietu neitrālā teritorijā starp divām delegācijām.