Pēdējais karš

Hristo aizklabināja zābakiem pa koridoru. Telefons apklusa. Pavlišam likās, ka ir pagājušas piecas minūtes. Patiesībā nebija pagājusi pat minūte. Telefons klusēja.

- Kāpēc tik ilgi?

- Es uzreiz, - Devkali bija pārsteigts. - Kaut kas notika? Hristo ielidoja un saka: "Ātrāk pie doktora."

- Es gribēju, lai tu atbildētu pa telefonu.

- Bīstami, - sacīja Devkali. - Viņi te pazīst viens otru pēc balss.

- Un kur tad Hristo? Palika pie Mazuļa?

- Jā.

Pavlišs ar pirkstu piesita pie blakus durvīm un klausījās, nedaudz noliecot galvu.

- Kamēr visas kameras izklauvēsi, karavīri saskries.

- Esi kluss. Kāds nāk.

Aiz koridora līkuma, ko varēja uzminēt pēc dzeltenās gaismas plankuma, kas krita uz galvenā tuneļa grīdas, plakšķināja piesardzīgi soļi. Cilvēks, kas tuvojās koridoram, negribēja lai viņu dzirdētu. Un ja nebūtu mirušā pazemes klusuma, kur varēja dzirdēt lidojošu mušu (kaut arī mušu te sen vairs nebija), gūstekņi nebūtu neko sadzirdējuši.

Un tad, izdzēšot soļus, atkal sagrabēja telefons.

- Pienākt? - jautāja Devkali.

Pavlišs noliedzoši papurināja galvu. Ceļš uz telefonu veda pār blakus gaiteņa gaismas plankumu, kurā kāds bija.

- Ja kāds no viņiem, - čukstēja Pavlišs, piespiežot lūpas Devkali ausij, - viņš atbildēs uz tālruni.

Gaišajā plankumā uz grīdas parādījās vīrieša ēna. Ēna uz mirkli sastinga. Tad aizsedza gaismas vietu - kāds  ātri devās galvenā tuneļa virzienā. Pavlišs un Devkali piespiedās pie sienas, cenšoties tajā ieaugt.

Cilvēks ienāca galvenajā tunelī un piegāja pie telefona. Paņēma klausuli un teica:

- Klausos.

Tas nebija karavīrs. Pat vājā tuneļa gaismā bija redzams, ka viņš ģērbies, šur tur salāpītā un sairušā kombinezonā ar taukainiem plankumiem. Uz muguras izgaismojās liels kvadrātveida ielāps. Cilvēks bija salīcis un, ejot, tik tikko vilka kāju.

- Jā, - sacīja vīrietis. - Viss ir kārtībā. Viņš pakarināja klausuli un apgriezās.

- Nolaidiet automātu, - viņš teica. - Es jūs redzu. Man nav ieroča.

10

Cilvēks piegāja tuvāk. Pavlišs nenolaida automātu, bet vīrietis nepiegrieza vērību uz viņu pavērstajam stobram. Viņš gāja nolaidis rokas uz leju, un tās uz katra soļa nedzīvi šūpojās. Neaizgājis pāris soļus līdz gūstekņiem viņš apstājās, jo viņu sagrāba klepus lēkme. Cilvēks aizspieda muti ar roku, lai klepus tik skaļi neizplatītos pa tuneļiem, un bija baisi skatīties, kā viņa ķermenis dreb no gaisa, kas plūst no plaušām.

Cilvēks uz grīdas izspļāva asins recekli un, atspiedies pret sienu, smagi elpoja. Uzelpojis, viņš aizsmakuši sacīja:

- Klimats šeit slikts. Šeit visi drīz apmirs.

- Kas jūs esat? - jautāja Devkali.

- Kam jums mans vārds? Esmu plebejs, mehāniķis. Kādam ir jātīra atejas un jābrauc ar drezīnu. Kādreiz tādu kā es bija daudz. Mums apsolīja dzīvi. Ir palikuši divi. Tikai divi. Es nācu jums palīdzēt. Mēs jau sen domājam visu uzspridzināt, lai nepaliktu ne viņi, ne mēs. Bet tagad es zinu. Es redzēju jūsējos. Es ierados parunāt. Viņi vēlas nogalināt jūsējos. Es dzirdēju. Es gribēju nogalināt karavīru. - Plebejs no kabatas izvilka nelielu pistoli. - Man ir viena patrona. Mums jābēg. Paņemiet mani līdzi. Es gribu augšā.

Devkali nebija pabeidzis tulkošanu, kad Pavlišs atbildēja:

- Pasaki viņam. Labi, ka atnāca. Bet te ir mūsu biedri. Un mums tie vispirms jāatrod.

- Nē, - sacīja mehāniķis. - Viņu šeit nav. Sieviete devās augšā. Ģenerāļi viņu paņēma sev līdzi. Vēl viens tika nogalināts.

- Bet bija divi.

- Varbūt viņi nogalināja divus. Nav neviena cita.

- Viņš maldās, - sacīja Pavlišs. "Kāpēc viņiem vajadzēja nogalināt?

Mehāniķis mēģināja pasmaidīt, un viņa lūpas šķīrās uz sāniem, atverot smaganas bez zobiem.

- Viņi pat savējos nogalina. - Kā zvēri bedrē. Un jūsējos arī. Viņi nevienu nežēlo. Šodien Vaprass nogalināja ģenerāli. Ģenerālis gribēja bēgt, tāpat kā es. Un tad viņi nogalināja jūsējos.

- Jā. Mēs redzējām Kori. Kori ir miris. Bet kā ir ar Antipinu? Galu galā kāds klauvēja.

- Kāds klauvēja, - Devkali stāstīja mehāniķim.

- Nedrīkst gaidīt, - sacīja mehāniķis. - Tikko zvanīja Vaprass. Es piegāju pie telefona. Es teicu, ka viss ir kārtībā. Vaprass vēlreiz pārbaudīs. Atsūtīs karavīru, vai pats atnāks.

- Vai daudz karavīru palicis?

- Viens pie galvenās ieejas, viens sargā alu, augšā, ložmetēja ligzdā. Bet viņš ir slims. Un mans draugs uz drezīnas. Viņš arī ir ļoti slims. Bet Vaprass ir veselīgs. Ja viņš uzzinās, viņš nogalinās visus.

- Lūk ko, - sacīja Pavlišs. - Jūs ejiet pie mūsējiem un mēģināt uztaisīt kādas nestuves Mazulim. Es vēl pastaigāšu gar durvīm. Antipinam vajadzētu atrasties kaut kur šeit. Galu galā viņš taču klauvēja.

Pavlišs, pavadīja ar skatienu Devkali un mehāniķi, kas vilkās aiz viņa, ar pistoli nokārtā rokā, devās uz koridora galu, ar pirkstiem klauvēdams pie durvīm. Ja durvis nebija aizslēgtas, viņš tās atvēra un paskatījās iekšā. Bet īpaši neieskatījās. Jo meklēja aizslēgtas durvis. Durvis, pa kurām bija dauzījis Antipins. Pavlišs sasniedza kameru, kurā uz grīdas gulēja mehāniķis. Durvis šeit bija pusvirus. Katram gadījumam, viņš paskatījās iekšā. Kamerā bija tumšs, un Pavlišs aizvēra durvis.