Pēdējais karš

Apsargs atgriezās pie vestibila posteņa galda, apsēdās. Gribējās gulēt. Karavīram pēdējā laikā vienmēr gribēja gulēt. Kājas kļuvušas vājas, Arvien biežāk sāp galva, un vienmēr gribējās gulēt. Klauvēšana pie durvīm, atbalsojoties pa tukšo koridoru, kaitināja un traucēja gulēt. Karavīrs ķiveri uzvilka dziļāk uz ausīm, bet tas nepalīdzēja. Karavīrs nevēlējās aizbāzt ieslodzītā rīkli. Karš ar viņiem ir ģenerāļu darīšana. Jo vēlāk tāpat būs sliktāk. Bet klauvēšana traucēja gulēt. Klauvēšana sitās pa galvu, un no tā smadzenes kļuva vēl šķidrākas. Klauvēšana bija jāpārtrauc. Tā jau var traks palikt. Karavīrs piecēlās un devās uz nemierīgo kameru.

- Nu, paklusētu taču, - sacīja karavīrs, cerot kaut kā vienoties ar ieslodzīto. - Es taču tevi brīdināju. Galva plīst pušu.

Ieslodzītais noklausījās karavīra vārdus un atkal sāka runāt par savu Kori.

- Nu, tumsa ar tevi, - sacīja karavīrs.

Viņš atvēra durvis, iegāja kamerā. Ieslodzītais ar lielu zilumu uz vaiga runāja kaut kādus draudīgus vārdus, apvainojās. Karavīrs uz viņu skatījās ar zināmu līdzjūtību, pat gribēja pamest un atstāt mierā, bet tad viņš iedomājās, kā kaitinošais klauvējiens atkal aizskanēs pa gaiteni, un ar izveicīgu profesionālu kustību iesita ieslodzītajam pa galvu ar automāta saliekto rokturi. Sagūstītais tikai paspēja pacelt rokas un tad kā mīksts maiss nokrita uz grīdas. Karavīrs noliecās, pacēla plakstiņu - dzīvs. Karavīrs devās uz posteni, atnesa no turienes virves, sasēja ieslodzītā rokas un kājas, aizbāza muti. Viņš to izdarīja ātri un ierasti, pareizāk sakot, viņš pat nepamanīja pats savu rīcību: rokas pašas sēja ieslodzīto. Tik daudzas reizes pirms kara tas bija jādara. Un arī šeit, kad pirms trim mēnešiem sākās nemieri.

Viņš izslēdza gaismu kamerā - lai guļ.

Karavīrs iztaisnojās. Tagad var atgriezties savā postenī un nosnausties. Nav zināms, kas notiks pēc pusstundas. Varbūt naktī arī neizdosies pagulēt.

Un tad, it kā kāds par viņu ņirgātos, kareivis dzirdēja dārdoņu no koridora otrā gala. Tur arī ar dūri sit pa durvīm.

- Ak šitā! - karavīrs kļuva dusmīgs.

Viņš paķēra automātu un, neaizslēdzis kameru, - kur ieslodzītais liksies? - aizskrēja, klaudzinot ar smagajiem zābakiem, uz citām durvīm. Viņš tūlīt tiem rādīs! Viņi visi te apklusīs. Karavīrs turēja automātu pie stobra un vicināja ar laidni. Tūlīt viņi dabūs!

Karavīrs bija aizmirsis, ka otrajā kamerā atradās nevis viens ieslodzītais, bet četri. Drošības dienesta karavīram nekad nevajadzētu aizmirst par šādām lietām. Nekad. Tas var slikti beigties. Bet galva tik ļoti sāpēja un dusmas bija tik niknas, ka tās viņu pārņēma līdz pirkstu galiem. Viņš atrāva vaļā kameras durvis, iedrāzās iekšā un vienkārši gribēja nolaist automāta laidni uz galvas pirmajam svešiniekam, kurš stāvēja viņam priekšā, kad kāds no aizmugures iesita viņam pa galvu.

Karavīrs centās apgriezties, lai redzētu uzbrucēju, joprojām nesaprotot, no kurienes tāds te varētu gadīties, kad otrais sitiens ar dzelzs stieni atņēma viņam samaņu.

Automāts izlēca no viņa rokas un, trāpījis Pavlišam, aizlidoja stūrī.

- Liekas, ka es viņu nogalināju - klusi sacīja Devkali. - Liekas, ka es viņu esmu nogalinājis.

Devkali nometās ceļos un pieskārās karavīra galvai.

- Mazulis ar Devkali paliks šeit, - sacīja Pavlišs. - Mazulim labāk atpūsties. Un pie viena paskatieties, kas tur ir ar karavīru.

Pavlišs paņēma automātu.

- Kā ar šito šauj? - viņš jautāja Devkali. - Ar šādām lietām es vēl neesmu saskāries.

Devkali, nepaceļoties no ceļgaliem, paņēma automātu no Pavliša rokām un pagrieza rakstaino drošinātāja rokturi.

- Šeit jānospiež. Tur jābūt septiņdesmit patronām. Karavīrs, šķiet, ir dzīvs. Sirds pukst.

- Nu tad labi. Tu neuztraucies, Devkali. Ja tu nebūtu viņam iesitis, viņš būtu no manas sejas uztaisījis plāceni. Šitas nepažēlotu.

- Nu, es jau saprotu, - sacīja Devkali. - Es vienmēr to esmu sapratis. Bet es nekad neesmu sitis cilvēkus.

- Tāpēc viņi sita jūs, - sacīja Pavlišs, izejot koridorā.

- Jūs esat izmainījies, doktor, - domīgi sacīja Hristo, tuvojoties Pavlišam.

Pavlišs saviebās un neko neatbildēja. Viņš gāja piesardzīgi, sperdams soļus uz papēžiem un piespiežoties pie sienas. Automāts nepierasti atspiedās uz rokas.

9

Koridora labā siena bija tukša. Kreisajā pusē stiepās bezgalīga durvju virkne. Dažās vietās no koridora atzarojās gaiteņi, kuros arī slēpās durvis, un arī tur bija kluss.

Koridora galā bija durvis uz slūžu kameru. Pie durvīm bija galds, uz tā spuldze, lauka telefons.

- Sliktākā gadījumā ārā iesim caur alu,- sacīja Pavlišs.

- Tā taču aizbērta.

- Ak, velns! Bet varbūt mūsējie tur jau ir tikuši iekšā. Ir jau nakts.

Atskanēja klusa grabēšana. Uz galda zvanīja telefons.

- Skriesim atpakaļ, - Hristo čukstēja. - Tūlīt viņi nāks pārbaudīt posteni.

- Nē, ar to mēs neko nepanāksim. Ejam tālāk. Pavlišs pieklauvēja pie trešās kameras durvīm. Tālrunis nebeidza zvanīt.

- Hristo, skrien pie Devkali, lai viņš pienāk pie telefona. Ātri.