Pēdējais karš

- Kāpēc vēlu?

-  Viņi jau atraduši mūsu galveno ieeju. Es nezinu, kā viņiem izdevās, bet viņi to atrada. Riņķo virs tās, un paies tikai dažas minūtes, pirms viņi to pamanīs. Viņi zina, kur ir ieeja.

- Nu, un ko tas maina?

- Daudz ko. Tiklīdz viņi mūs nogriezīs no divām pusēm, mēs iekritīsim peļu slazdā. Varbūt viņi jau atrodas aizmugurējā alā.

- Viņi būs ļoti uzmanīgi. Citplanētieši jau ir zaudējuši pusi apkalpes. Un viņi nevar paļauties uz bijušajiem mirušajiem. Mirušie nekavējoties pāries  mūsu pusē.

- Bet es par to neesmu pārliecināts, ģenerāli, - sacīja šaubīgais bass.

- Man nepatīk kad ar mani strīdas. Pat jūs.

- Tikai daži no mums iebilst. Vēl gads - un tādu vispār nebūs.

- Tagad nav ko baidīties. Dienas laikā mums rokās būs dezaktivācijas iekārtas un sešdesmit plebeju. Un kuģis. Mēs ne tikai atgūsim planētu, bet arī iziesim kosmosā.

- Laba ideja, ģenerāli, - sacīja bass, - bet riskanta.

- Mēs jau esam pieraduši riskēt. Un mums nav ko zaudēt.

- Ir vēl viena iespēja, Vapras.

- Kāda?

- Vienojieties ar citplanētiešiem. Piekrist viņu palīdzībai. Iet zem kupola. Un tad, kad viņi aizlidos...

- Pirmkārt, viņi var nemaz neaizlidot. Otrkārt, mums kupolā tiks atņemti ieroči un par priekšniekiem tiks nozīmēti plebeji. Iespējams, ka viņi mūs vispār likvidēs. Es viņu vietā tā darītu. Mēs esam pārāk bīstami. Mēs esam vilki viņu izaudzināto jēru barā. Nē, nevar būt kompromisa. Vai nu mēs, vai viņi - uz planētas nav vietas diviem. Slava saulei!

- Slava saulei! - trīs vai četras balsis daudzbalsīgi atbildēja.

Aiz sienas viss apklusa. Devkali jau iztaisnojās un pagriezās pret Pavlišu, lai nodotu viņam sarunas saturu, kad nepazīstama balss atkal ierunājās:

- Nu kāpēc jūs atlaidāt sievieti? Labāk viņu būtu atstājuši.

- Zinu bez jums, - Vaprass sausā balsī asi iebilda. - Ar sievieti ir vieglāk tikt galā. Sarunu grupu uz kuģa vadīsiet jūs, ģenerāli.

- Klausos, sacīja bass, kurš pirmīt šaubījās.

- Nemirstīgais vadīs kaujas grupu, lai ieņemtu kupolu. Kopā ar viņu es sūtīšu astoņus karavīrus. Tas ir pietiekami. Apģērb viņus skafandros, kas ir atņemti ienaidniekiem. Visiem nepietiks. Nu, tur, kā sanāks. Šeit paliks viens skafandrs. Prieks manis.

- Kāpēc tikai viens?

- Es tā pavēlu. Es palieku šeit. Kopā ar mani, trīs karavīri un, protams, abi mehāniķi. Diemžēl vakar man vajadzēja novākt savu veco draugu. Bet jūs saprotat, man nebija citas izvēles. Viņš nobijās. Vēstniecības ietvaros uz kuģi dodaties jūs, ģenerālis un pieci karavīri. Saģērbieties no neaizskaramā krājuma. Pulkvedi, kur ir jūsu jaunie zābaki? Tātad uz kuģi iet septiņi cilvēki. Pārējie uzmanīgi pienāk pie kupola, kur viņus satiek mūsu cilvēks. Kupolā esošajam mūsu cilvēkam - Nemirstīgais, kurš vadīs uzbrukuma vienību, viņu labi pazīst - ir jāorganizē palīdzība. Viņam jāmēģina atslēgt signalizācijas ierīces. Nevienu bez vajadzības nenogalināt. Kad mēs sagrābsim kuģi, var sekot soda ekspedīcija. Viņi gan stāsta, ka centrs ir miermīlīgs. Es nezinu. Es nekad nevienu tādu neesmu sastapis. Tātad soda ekspedīcijas gadījumā mums būs nepieciešami vērtīgi ķīlnieki, ar kuriem mēs atpirksimies. Tad viņi mūs atstās mierā. Mēs pat varam izkaulēt jebkuru palīdzību. Bet tas ir nākotnes jautājums. Ģenerāli, sagatavojieties. Sieviete jūs gaida. Mēs jūs vērosim no šejienes. Jūs zināt, kā ar viņiem vajag runāt, ko teikt. Galvenais ir ievilkt sarunas. Ar sauli!

- Ar sauli!

7

Ģenerālis ar plakanu, garlaikotu seju un lielu galvu, kas šķita tukša, tik stipri tajā rezonēja viņa basa balss, neveikli iesēdināja Sņežinu drezīnā. Karavīri uzkāpa aiz muguras. Drezīnu vadīja slimīga izskata vīrietis zilā, ielāpainā kombinezonā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz Sņežinu, kad viņa apsēdās, un šķita, ka vēlas kaut ko pateikt, bet neuzdrošinās, baidoties no ģenerāļa un karavīriem.

Lingvista melnā kaste pārceļoja uz plakanās sejas ģenerāļa krūtīm.

Kad drezīnai grabēdama pa sarūsējušajām sliedēm, sāka kustēties Sņežina jautāja:

- Kur jūs ņēmāt lingvistu?

- Vai jūs domājat šo? Labi sen atpakaļ. Vēl agrāk. Atradām kalnos mirušu cilvēku. No jūsējiem, bet ar četriem pirkstiem. Paņēmām no viņa pistoli un šo lietu.

Sņežina atcerējās, kā aizbēga Ranmakans.

Pēc trīs vai četriem kilometriem drezīna apstājās tērauda durvju priekšā. Viens no karavīriem pagrieza riteni, un durvis graboši atvērās.

- Šeit ir jūsu skafandrs, - sacīja ģenerālis. - Iepazīsties, grupas vadītājs Monkli no Prapves.

Izkāmējušais virsnieks paklanījās.

- Kur viņi ir? - ģenerālis jautāja virsniekam. Viņš nezināja, ka Sņežina nedaudz saprot Ligonas valodu.

- Jau šeit. Nesen piezemējās.

- Ejam.