Pēdējais karš

Pretim astronautiem pa koridoru vasarraibumains cilvēks vilka aiz kājām ķermeni. Plikā galva ar sirmo pūku slotiņu sitās pret grīdas akmeniem. Vīrietis pavilka līķi uz sāniem, lai palaistu garām jaunos gūstekņus.

- Profesor Kori! - iekliedzās Devkali.

- Ejiet garām, nekavējieties,-  karavīrs viņu pagrūda mugurā. - Šeit.

Aiz viņiem aizvērās tērauda durvis, kas bija ložu cauršautas kā siets.

- Te arī bijušas kaujas, - sacīja Mazulis noslīgdams uz grīdas. - kāja sāp.

- Šeit bija profesors Kori, - sacīja Pavlišs. - Viņu izvilka no šejienes.

- Tā nevar būt, - sacīja Hristo. - vienkārši nevar notikt.

Viņš stāvēja atspiedies pret sienu un aizvēris acis.

- Kā redzi, tad viss notiek, - atbildēja Pavlišs. - Un, ja Kori cīnījās ar viņiem, tad mums pats Dievs to licis. Mēs cīnīsimies.

- Viņš tika nogalināts, - sacīja Devkali. - Jūs viņi varbūt nenogalinās. Savējos viņi nežēlos.

- Zini ko... - Mazulis saviebās no sāpēm. Viņš ar pūlēm noplēsa sava kombinezona izturīgo audumu un mēģināja izveidot kaut ko līdzīgu pārsējam. - Zini ko, Devkali, tagad nav īstais laiks, lai dalītos mūsējos un jūsējos. Mēs visi tagad esam savējie.

- Varbūt ar lupatu aptīt? - jautāja Hristo, norādot uz stūri. Viņš devās pie lupatu kaudzes un mēģināja atrast tīrāku. - Uz tām ir asinis, - viņš teica. - profesora asinis.

- Lupatas nevajag. - Devkali noliecās pār Mazuli, - velns zina, cik ilgi tās šeit gulējušas! Sāpīgi?

- Ļoti, - sacīja Mazulis. - Bet paciest var.

- Pat nav ar ko izskalot.

- Ir slikti, ka es nevaru atbalstīties uz kājas, - sacīja Mazulis. - Ja kaut kas notiks, es neesmu cīnītājs.

- Mēs vēl pakarosim, Cigankov, - sacīja Pavlišs. Pavlišs kaut kā pārsēja Mazuli un piegāja pie Hristo, kurš joprojām nekustīgi stāvēja pie sienas. Pat vienas blāvas spuldzītes gaismā bija redzams, cik viņš ir bāls.

- Par ko aizdomājies, Hristo? - jautāja Pavlišs.

- Es - neko. Man viss kārtībā, - atbildēja praktikants. - Viņi, kad man tika novilkts skafandrs, viņi mani sita. Saproti, viņi mani ar kājām spārdīja. Jābūt zilumiem.

- Gribi, paskatīšos, kas ar tevi?

- Nē. Man tagad nesāp. Tikai ļoti aizvainojoši. Kāpēc mani vajadzēja sist? Par ko?

- Tev lekciju nolasīt? - jautāja Pavlišs. - Lekciju par to, ka Galaktika nav nepārtraukti svētki un atklāšanas prieks? Lekciju par to, ka, izrādās, cīņa vēl nav beigusies? Par to, ka vajag cīnīties arī par pārējiem?

- Es visu saprotu, - sacīja Hristo.

- Tu padomā, ka meitene Sņežina jau vairākas stundas atrodas šeit. Un arī viņu, iespējams, sita. Un varbūt tev nāksies no... Es nevaru tevi mierināt. Un es neko nevaru apsolīt.

- Es saprotu.

- Pag, kas tur pie sienas?

- Pavlišs ieraudzīja kaut kādus burtus, kas bija paslēpti aiz Hristo muguras.

- Paej malā. Tas ir uzrakstīts krievu valodā, Hristo atsprāga no sienas.

- Kur?

- Eh, nav lukturīša, - Pavlišs sacīja, noliecoties pār uzrakstu: - "Neticiet"... Grūti saredzams.

Mazulis, lekdams uz vienas kājas, piesteberēja tuvāk. Pienāca arī Devkali. Viņš no kabatas izvilka nelielu šķiltavu.

- Lūk, - viņš teica. - Man Bakovs uzdāvināja. Mednieku.

Plāna liesmas mēle izgaismoja apli sienā. Pavlišs lasīja skaļi, lēnām, ar grūtībām izburtojot nevienmērīgo steidzīgo rokrakstu. Daži vārdi gandrīz pazuda uz sienas nelīdzenumos, burti bija sagrozīti. Cilvēks, kurš rakstīja ar zīmuli uz sienas, labi nezināja krievu valodu.

“Neticiet viņiem,” - lasīja Pavlišs. - "Viņu ir divdesmit. Viņi vēlas sagrābt kuģi. Iznīcināt visus. Viņi gatavos viltību, sūtīs delegāciju. Neticiet. Ir vēl viena izeja. Gaitenī pa kreisi, tālāk. Sņežina, Antipins citā kamerā, brīdiniet kuģi. Ģenerāli nogalināja, tagad nogalinās mani, Kori no...

Kori, - sacīja Pavlišs. - Viņš paspēja.

- Pēc stundas vai divām mūsējie uzspridzinās alas ieeju, - sacīja Mazulis.

- Tas ir slikti,-  doktors atbildēja. - Mūsējie nedrīkst līst alā; viņus  apšaus. Mums pašiem jātiek ārā.

- Kā? - jautāja Hristo. Tagad, kad bija jārīkojas, apātija bija pazudusi.

Pavlišs apstaigāja kameru. Paskatījās uz plaisu augšpusē.

- Cilvēks tur varētu izlīst? Nāc Hristo es tevi pacelšu. Tu esi viegls. Kāp man uz muguras.

Pavlišs nometās četrrāpus un pagrieza muguru praktikantam. Tas ar rokām sasniedza plaisas malu un uzmanīgi vilka sevi uz augšu, līdz viņa galva bija vienā līmenī.

- Ko tu redzi? - čukstēja no apakšas Pavlišs.

- Ir tumšs.

- Vari izlīst?

- Vajadzēs izlauzt dažus akmeņus. Tev nav smagi?

- Nē.

- Tad pacieties. Es izkustināšu.

- Ātrāk,  viņi var ienākt.

- Devkali piegāja tuvāk, lai paņemtu akmeni no Hristo rokām.

- Kāds nāk, - Mazulis čukstēja.

Hristo nolēca uz grīdas, bet Devkali paslēpa akmeni stūrī, zem lupatām. Durvis nedaudz atvērās, un karavīrs uzmanīgi paskatījās iekšā, iegrūdis automāta stobru.

- Ko trokšņojat? - viņš jautāja. - Vai dzīvot apnicis?

Viņš apskatīja sagūstītos. Tie sēdēja uz grīdas, šķietami vienaldzīgi pret visu. Karavīrs nomierinājās, aizcirta durvis un devās atpakaļ uz savu posteni.

Pavlišs, nezaudējot laiku, nometās četrrāpus un Hristo nekavējoties piecēlās līdz spraugai.