Pēdējais karš

- Kāpēc lai es baidītos? - apvainojās Mazulis.

Plāksni, kas pārklāja ieeju pazemē, pirmais atrada doktors. Viņš uzreiz neticēja savām acīm - plāksne bija rūpīgi piedzīta, un tikai nejaušs laternas slīdošais staru kūlis alas grīdā atrada tievu, pārāk taisnu, lai būtu dabiska, plaisu. Pavlišs vadīja lukturīti gar plaisu līdz tās galam un redzēja, kā tā nogriežas taisnā leņķī.

- Mazuli, - viņš pasauca, - panāc šurp.

- Atradi kaut ko? - jautāja Mazulis, nākot klāt. - Aha... un tiešām...

- Ne no vietas, - mierīga, auksta balss teica krievu valodā. Balss skanēja kaut kur no augšas, atstarojās no alas sienām un pēc tam atbalsojās: "Eesta!" - Nomest ieroci! Ja mēģināsiet pretoties, jūs tiksiet iznīcināti! - balss turpināja tikpat mierīgi.

Ne Mazulis, ne doktors nebija pieradināti pacelt rokas un nomest ieročus. Viņiem vienkārši iepriekš tas nekad nebija jādara. Viņi abi, ne vārda neteikuši, metās stalaktītu mežā.

Nolaužot akmens šķembu fragmentus nodārdēja ložmetēju kārtas.

- Oh, velns! - izlamājās Mazulis. - Man, šķiet, trāpīja.

- Rāpo šurp, - sacīja Pavlišs. Un viņš no visa spēka uzkliedza: - Hristo, izslēdz prožektoru!

Alā nokrita tumsa.

Tā karš atkal atnāca uz planētu Muna.

Astotā nodaļa. Pēdējais karš

1

Profesors Kori sēdēja atsevišķi no Sņežinas un Antipina. Viņš neko nezināja par to likteni, varēja tikai nojaust, ka, ja viņu vēl liek mierā, tad militārpersonas aizņemtas ar pārējiem kosmonautiem. Uz ģenerāļa izturēšanos Kori skatījās prātīgāk nekā Sņežina. Bez ilūzijām. Viņš jau ilgu laiku pazina ģenerāli. Pēc grezniem portretiem žurnālos, pēc paziņojumiem par tiesu procesiem un pučiem. Viņš pazina arī citus ģenerāļus un radās aizdomas, ka ne tikai Vaprass atradis patvērumu pazemē. Kori pārmeta sev to, ka savlaicīgi neatcerējās par militāro celtniecību kalnos.

Viņš piecēlās no lupatas kaudzes. Sāpēja sirds. Ļoti, ļoti sāpēja sirds. Kori bija aizmirsis, vai "Segežā" varētu atjaunot vecas sirdis. "Ja es atgriezīšos," viņš domāja, "būs jāpajautā doktoram Pavlišam." Kori pat nenojauta, ka Pavlišs ir ļoti tuvu, alas augšējā zālē.

Vai Sņežina un Antipins būs tik naivi, ka pateiks ģenerālim visu, ko viņš vēlas zināt? Vai viņi nesaprot, ka ģenerālis negatavojas pakļauties jaunajai kārtībai uz planētas? Briesmas draud gan kuģim, gan kupolam. Kupolam un visiem tā iedzīvotājiem, kuri domā, ka ir pārdzīvojuši pēdējo karu. Bet karš var sākties no jauna kuru katru mirkli. Un tad neviens to nepārdzīvos. Izņemot pazemes ģenerāļus.

Kori ar pirkstiem paklauvēja sienas. Divas no tām bija cietas, izgrebtas klintī. Viena, pret koridoru vērstā, acīmredzami bija tērauda. Kori visvairāk interesēja ceturtā siena. Tās augšpusē bija lodziņš, pareizāk sakot, plaša sprauga, kas savienoja kameru ar blakus esošo telpu. Tajā bija tumšs. Ja varētu tur iekļūt...

Kori varēja aizsniegt ar rokām līdz spraugas malai - kamera bija zema un diez vai bija paredzēta, lai tajā turētu ieslodzītos. Visticamāk, sprieda profesors, šādās kamerās dzīvoja karavīri. Un viņi nedzīvoja necik ērti. Saliekamās gultas - divas - bija sagāztas un ar ķēdēm pieķēdētas pie sienas. Nevienam neienāca prātā, kaut vienu atgāzt atpakaļ, gūsteknim. Varbūt nebija norādījumu, bet paši karavīri neko nedomāja. Vai varbūt profesoru ilgi negrasījās turēties šajā telpā. Ja viņi joprojām runā ar citplanētiešiem, tad, visticamāk, netērēs laiku ar savējo veci.

Kori mēģināja pievilkties līdz plaisai ar rokām, taču tas bija bezcerīgi. Vājās rokas nespēja pacelt ķermeni pat centimetru no grīdas.

Profesors bezspēcīgi noslīga pret sienu. Nebija izejas.

Durvis nograbēja. Atverē stāvēja militārpersona. Ģenerālis. Vēl viens ģenerālis. Viņa formastērps bija saburzīts un saplēsts. Uz kājas, tieši virs ceļgala, pletās tauku traips. Ģenerālis bija biezi apaudzis ar stīvu, durstīgu bārdu. Viņam bija dīvaina seja, it kā kāds apzināti būtu pievienojis lielgabarīta degunu un ausis normāla izmēra galvai - aiz tām pazuda citas viņa sejas pazīmes.

- Profesor Kori, - sacīja ģenerālis. - Mēs ar prieku sveicam jūs.

- Kā jūs mani pazīstat? - jautāja Kori.

- Klusāk, klusāk, tas viss ir ļoti vienkārši. Es ieskatījos Vaprasa kabinetā. Viņam nemanot, protams. Es jūs atpazinu. Reiz, apmēram pirms pieciem gadiem, es biju komisijā par jūsu izmēģinājumiem. Jūs esat aizmirsis mani. Bet es jūs atceros. Man ir laba atmiņa uz sejām. Vai jūs atļausit man ar jums parunāties?

- Lūdzu, - atbildēja Kori, izmisīgi mēģinot atcerēties, kur viņš bija redzējis šo ģenerāli. Varbūt tajā sanāksmē - bet tādu bija daudz - ģenerālis arī bija klāt nepamanīts?

Ģenerālis izņēma no kabatas lielu atslēgu, atskrūvēja vienu no ķēdēm, kas turēja gultu, un, atgāžot to prom no sienas, uzaicināja profesoru apsēsties.

- Es pie jums paslepus. Tā teikt, konfidenciāli. Es ceru, ka esat patriots?

- Jā, - profesors atbildēja. - savā ziņā.

- Bet man likās, - sacīja ģenerālis, - ka jūs atstājāt šo pasauli pirms kara sākuma. Vai arī esmu aizmirsis?

- Es esmu miris, - Kori sacīja. - Es nomiru, acīmredzot, apmēram trīs mēnešus pirms kara. Un labi izdarīju.