Pēdējais karš

Divi karavīri ievilka Antipinu kamerā un nometa viņu uz grīdas. Viņa seju klāja liels zilums. Antipins skaļi grieza zobus, tik skaļi, ka Sņežinai šķita, ka viņa zobi drūp.

- Netuvoties, - sacīja viens no kareivjiem Sņežinai, kas steidzās pie mehāniķa. - Ej! Tava kārta.

Un viņš aizvilka Sņežinu uz durvīm.

Ienākot kabinetā, Sņežina iekšēji sarāvās. Joki beigušies. Svešinieki izrādījās ienaidnieki. Bet, ja viņi ir ienaidnieki, tad briesmas draud gan kuģim, gan kupolam. Nāve. Sņežina nedzirdēja, ko ģenerālis teica par profesionāļiem Antipinam, taču viņa saprata, ka viņa atrodas tādu cilvēku varā, kuru profesija ir slepkavība. Kupola un kuģa iedzīvotāji visu mūžu nodarbojās ar pavisam citām, mierīgām lietām.

- Nu, lūk, te nu jūs esat. - Ģenerālis gandrīz sirsnīgi piecēlās no galda. - Es ceru, ka jūs paskatījāties, cik tālu noveda jūsu pavadoņa spītība. Apsēdies. Sākumā es gribu teikt, ka jūsu situācija ir bezcerīga. Pilnīgi bezcerīga. Jūsu biedri mēģināja jūs atrast, bet no tā nekas neiznāca. Turklāt tikai tagad es uzzināju, ka viņi atrodas alas priekšējā zālē un maz ticams, ka no turienes izies. Vai vēlaties paskatīties?

Ģenerālis atvēra aizkarus blakus galdam, un tur parādījās mazs televizora ekrāns. Ģenerālis to ieslēdza. Ekrānā parādījās izplūdis melnbalts lielas tumšas telpas attēls, ko apgaismoja viena prožektora gaisma. Tās vidū stāvēja saujiņa cilvēku skafandros. Sņežina piegāja tuvāk ekrānam. Skafandri bija pazīstami. Tie bija uz Zemes ražotie skafandri.

- Jūsu biedri, - atkārtoja ģenerālis, - atrodas tajā alā, caur kuru jūs atveda šeit. Viņi vēlreiz pierādīja, ka viņus nevar saukt par profesionāļiem. Viņi ir lamatās. Un kā tas tiks darīts tālāk, es jums tagad parādīšu. Diemžēl jūsu pavadonis zaudēja samaņu, pirms es uzzināju par šādu notikumu pavērsienu, kas mums ir izdevīgs. Paskaties.

Ģenerālis nospieda pogu, un Sņežina ieraudzīja, ka figūriņas uz ekrāna pagrieza galvas pret prožektoru. Alā kaut kas notika. Lūk, viņi skrien uz otru alas galu...

- Neliels nobrukums, - ģenerālis mierīgi sacīja. - Ieeja, caur kuru viņi iekļuva, aizbruka. Viņi nevar izkļūt. - ģenerālis izslēdza ekrānu. - Nākotne ir jūsu ziņā, dārgā meitene. Jūs lieliski saprotat, ka mēs varam kontrolēt katru no tiem četriem cilvēkiem alā. Ja nepieciešams, mēs viņus varam nogalināt. Un nekas pasaulē viņus neatgriezīs.

Sņežina klusēja. Acīmredzot, ģenerālis vēl nezina par korona Vas aprīkojumu. Droši vien nezina. Un tiešām viņi neko daudz nevar zināt. Redzēt kuģi - viņi redzēja. Ģenerālis šo vārdu lieto visu laiku. Acīmredzot viņi arī ieraudzīja kupolu, bet tuvāk nokļūt nevarēja. Tātad, kas viņiem galu galā ir vajadzīgs? Tikai iznīcināt mūs? Ģenerāļa balss bija vienmērīga un emocionāla. Varbūt vaina bija lingvistā, kurš nespēja nodot intonāciju. Un atkal jautājums:

- Cik no jums ir uz kuģa? Ar ko kuģis ir bruņots?

 Pārsteidzoši aprobežotas ir šī cilvēka domas. Viņš uztver kuģi kā pretinieku un tikai kā pretinieku. Viņš vēlas ar to karot. Viņš vēlas to sakaut.

- Jūs domājat, ka karš ar jums ir bezcerīgs? - saka ģenerālis. - Jūs domājat, ka aiz jums stāv varena civilizācija, kas atnāks palīgā? Nu, pieņemsim, ka mēs esam pārvērtējuši savus spēkus,  palīdzība atnāks. Bet kāds labums no tā jums? Līdz tam laikam jūsu vairs nebūs.

- Mēs netaisāmies ne ar vienu karot, - saka Sņežina. - Mēs nevienu negribam iznīcināt. Vai jūs nesaprotat, ka pasaule var būt par soli augstāka nekā tā, kurā jūs dzīvojat? Jā, mēs esam spēcīgāki par jums, acīmredzot, mēs varētu iznīcināt gan jūs, gan jūsu planētu...

- Lūk tā jau ir saruna, - sacīja ģenerālis. - Nav pagājusi pat stunda,  kā jūs, mieru mīlošie un lēnprātīgie, sākat runāt par iznīcināšanu. Tas ir raksturīgs katram cilvēkam, vienkārši ir nepieciešams parakties dziļāk.

- Atkal jūs neļāvāt man pabeigt un visu interpretējāt  kā gribējāt, -  sacīja Sņežina. - Jā, mēs to varētu izdarīt. Bet tas nenotiks. Jūs saprotat, ka tas nav iedomājams.

- Katram dzīvam ķermenim, katram organismam ir pašsaglabāšanās instinkts, - sacīja ģenerālis. - To es mācījos jau skolā. Organisms, kuram nav šī instinkta, nomirst. Viņu apēdīs.

- Karš nav šī instinkta obligāta sastāvdaļa.

- Ko darīt, ja jums uzbruks? Ja ienaidnieki nolaižas uz jūsu planētas? Vai jūs barojat viņus ar saldām maizītēm?

- Jūs nezināt dažus attīstības likumus. Viens no tiem, vispārīgais, ir tas, ka civilizācija, kas ir uzaugusi, lai iekarotu starpzvaigžņu telpu, pārtrauc uztvert karu kā daļu no savas pastāvēšanas. Kosmosa izpēte ir pieejama tikai tiem, kuri ir atteikušies no kariem. Daba ir tik spēcīga un bīstama, ka domājošām būtnēm ir jāapvienojas, lai cīnītos pret to. Tas ir grūtāk nekā visnežēlīgākais karš.

- Mani neinteresē jūsu likumi. Likumi tāpēc izgudroti, lai tos pārkāptu. Es uzdevu jautājumu: kas notiks, ja ienaidnieki uzbruks jūsu planētai?

- Mēs aizstāvēsim sevi. Bet es atkārtoju, ka šie ienaidnieki nevar būt saprātīgi. Vismaz tas vēl nekad nav noticis.

- Es esmu saprātīgs. Un pašlaik es esmu jums vairāk ienaidnieks nekā draugs.