Pēdējais karš

Ģenerālis šo aizķeršanos uztvēra kā nevēlēšanos atbildēt. Viņš nedaudz nolieca galvu pa kreisi. Gaidīja. Ģenerālī cīnījās konfliktējošas jūtas. No vienas puses, vajadzēja ar citplanētiešiem apieties nesaudzīgāk - iebiedēt. Laiks negaidīja - katru sekundi viņu biedri varēja atrast alu, un tad, ja paveicās, pazemes eju uz bāzi. Bet ģenerālis vēl nezināja citplanētiešu spēku. Viņu vispār nepameta ģenerāļa necienīga doma, ka šī melnmatainā sieviete varētu pastiept ar rādītājpirkstu un no viņas pirksta izšļāktu nāvējošas uguns straume. Kaut kur, kaut kādā pirmskara asa sižeta filmā ģenerālis to bija redzējis. Tur bija citplanētieši, kas nolaidās uz Munas, un tur bija kāds atjautīgs ģenerālis, kurš vadīja cīņu pret citplanētiešiem un gandrīz nomira, kad viens no viņiem uz viņu izšāva ar pirkstu. Tiesa, tajā romānā citplanētieši nebija tādi kā cilvēki. Viņiem bija četras rokas, un viņu sejas bija kā pūķiem.

Kāds karavīrs pieklauvēja, ienāca istabā, un ģenerāļa ausī čukstēja, ka pār plaisu lidinās kuģis, kurš divus skafandros izsēdinājis uz zemes.

- Neko neuzsākt. Noņemt posteņus, - pavēlēja ģenerālis. Tad viņš sausi paskatījās uz sagūstītajiem un atkārtoja jautājumu: - No kurienes jūs pie mums atlidojāt?

- Mēs atlidojām no Galaktikas centra, - Antipins atbildēja.

- Kādā nolūkā?

- Novērotāji centrā pamanīja, ka uz jūsu planētas notiek atomkarš.

- Kas ir Galaktikas centrs?

- Grūti izskaidrot. - Antipins saviebās: viņam galva burtiski plīsa no sāpēm.

- Iedzeriet ūdeni. - Ģenerālis pasniedza Antipinam glāzi.

- Galaktikas centrs, - padzēries aukstu ūdeni sacīja Antipins, - ir dažādu civilizāciju, dažādu planētu kopiena, kuras ir sasniegušas noteiktu attīstības līmeni.

- Un ja nav sasniegušas?

- Tad viņi nezina par Galaktikas centra esamību. Katra civilizācija iziet bīstamu attīstības posmu, kad iznīcināšanas līdzekļi, kara līdzekļi jau ir sasnieguši tādu robežu, ka ar to palīdzību var pilnībā iznīcināt dzīvību uz planētas. Parasti saprātīgas radības pašas pārvar šo bīstamo brīdi.

- Un ja nē?

- Ja nē, tad notiek tas, kas notika ar jums. Galaktikas vēsturē ticis reģistrēts vēl viens šāds gadījums. Bet centra ekspedīcija uz šo planētu aizlidoja vairāku simtus gadu pēc tās nāves. Lielākā daļa galaktisko civilizāciju jau ir pakāpušās pāri pašiznīcinošo karu barjerai.

- Kāpēc?

Ģenerāļa jautājumi bija aprauti un īsi. Viņam gribējās būt lietas kursā, bet paša zinātkāre viņu aizkavēja. Antipina atbildes neizskaidroja ne uz Munas ieradušos citplanētiešu spēku, ne viņu militārās iespējas, taču ģenerālis nevarēja atteikties no šīs vispārīgās informācijas. Kosmosa plašums bija paslēpts aiz Antipina vārdiem, biedējošs kosmosa plašums, kurā Ligonas ģenerālim, izrādījās, nemaz nebija vietas.

Antipins nopūtās. Viņš nebija liels meistars runāšanā. Viņš centās runāt tāpat kā kapteinis vai vismaz Pavlišs būtu runājis viņa vietā - pamatīgi un saprotami.

-  Galaktika, kurā mēs dzīvojam, kosmiskā mērogā ir dzimusi nesen. Tās zvaigžņu sistēmas, kurās varēja veidoties dzīvība, attīstījās gandrīz vienlaicīgi. Atkal kosmiskajā mērogā. Atšķirība ir par dažiem gadsimtiem, piemēram mēs...

- Kas ir šie "mēs"?

- Mūsu planēta, ar kuru mēs esam dzimuši, Zeme. Mēs iesta'jāmies Galaktikas centrā tikai pirms dažiem gadiem.

- Vai jums ir atomieroči?

- Nē.

- Kāpēc? Netika izgudroti? Neizdevās?

- Naivs jautājums. Kodolieroči ir mūsu pagātne. Tie bija. Tie tika iznīcināti, kad beidzot sapratām, ka tie galu galā novedīs pie vispārējas nāves.

- Paši sapratāt?

Ģenerālis neticēja Antipinam. Sņežina to saprata no tā, kā viņa gaišās porcelāna acis sašaurinājās.

- Protams, paši. Galaktikas centrs tad par mums nezināja.

- Un pie jums bija atomkarš?

- Bija liels karš, kurā tika izmantotas divas atombumbas. Tad vēl daudzus gadus tās uzspridzināja izmēģinājumos un lai piedraudētu citiem, un armijas uzkrāja ieročus. Tas bija ļoti bīstami.

 Atkal ienāca karavīrs. Ģenerālis viņu uzklausīja, nenovērsdams acis no Antipina, klusēdams pamāja ar galvu un atlaida karavīru.

- Tātad, - sacīja ģenerālis, - uzzinājuši, ka kaut kur notiek karš, jūs steidzāties to novērstu. Vai es jūs pareizi sapratu?

- Gandrīz. Kad mēs zinājām, karš bija beidzies. Uzzinājām, ka uz planētas cilvēki ir miruši. Bet mēs cerējām izglābt vismaz daļu cilvēku.

- Priekš kam?

- Lai viņi dzīvotu. Lai dzīvotu jūsu planēta.

- Bet jūs atļauju mums paprasījāt?

- Kam?

- Ligonas likumīgās valdības atļauju.

- Tāda neeksistēja.

- Mēs pastāvējām - es esmu uzskatāms piemērs.

Antipins nevarēja noturēties nepasmaidījis.

- Kas tad tā par valdību, - viņš sacīja, - kura slēpjas alā pēc tam, kad ir ļāvusi planētai iet bojā? Kā mēs varētu zināt, ka jūs esat dzīvs? Jūs pamatīgi slēpāties.

- Tā nav mūsu vaina, ka planēta gāja bojā. Nāvējošo gāzi palaida pji. Mūsu ienaidnieki. Visa dzīvā ienaidnieki. Barbari.

- Bet jūs uzspridzinājāt visas viņu pilsētas. Vēl pirms viņi palaida gāzi.