Pēdējais karš

- Pji  - zvēri un slepkavas, - sacīja ģenerālis, un Sņežinai šķita, ka tajā brīdī viņš tic saviem vārdiem. - Pji izgudroja sev dzīvu dievu, pielūdza viņu un upurēja cilvēkus. Jūs par to nezinājāt? Tomēr tagad saruna nav par to. Jūs mēģiniet pārliecināt, ka ieradāties pie mums, lai palīdzētu planētai. Bet pēc tam? Ja jūs atrastu dzīvus cilvēkus? Vai jūs pārvērstu planētu par koloniju?

- Kāpēc mums tas būtu vajadzīgs? - atbildēja uz jautājumu ar jautājumu Antipins.

Viņš bija noguris, bet savu vājumu nedrīkstēja parādīt. Antipins saprata, ka ģenerālis jebkuru vājuma izpausmi uztvers kā savu paša spēku. Bet joprojām bija iespējas vienoties, kaut kā saprast vienam otru. Un nedrīkstēja atstāt novārtā šīs iespējas.

- Es vēl nezinu, kāpēc. Es neesmu pietiekami pazīstams ar jums. Bet nemēģiniet mani pārliecināt, ka esat filantropi. Labi. - ģenerālis piecēlās. - Tagad mani interesē dažas konkrētas detaļas. Man tie nav vajadzīgi vienkāršas ziņkārības dēļ, un es vēlētos, lai jūs uz maniem jautājumiem atbildētu vaļsirdīgi, īsi un ātri. Laiks iet uz beigām.

Ja ģenerālis nebūtu izteicis šo brīdinājumu, Antipins būtu turpinājis vaļsirdīgi atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet pēc tā, kā izmainījās ģenerāļa tonis, kad viņš piecēlās un staigāja pa kabinetu, Antipins saprata, ka vispārējā saruna ir beigusies. Vai arī pārnesta uz nākotni. Sākās pratināšana. Un šo pratināšanu veica izlūkdienesta vadītājs, kurš jau sen tam bija specializējies. Antipins atcerējās vēsturisko filmu, kurā arī ģenerālis staigāja pa istabu, tikai citā, zemes mundierī, un arī sacīja, ka uz jautājumiem jāatbild īsi un vaļsirdīgi.

- Es vienmēr atbildu vaļsirdīgi, - sacīja Antipins.

- Ļoti labi. Pirmais jautājums: cik jūsu ir uz kuģa?

Antipins atvēra muti, lai atbildētu, bet Sņežina, neslēpdamās, uzkāpa viņam uz kājas. Antipins paskatījās.

- Neatbildi, - sacīja Sņežina, redzot, ka ģenerālis pamanījis viņas kustību.

Ģenerālis pasmaidīja un nospieda pogu uz galda. Viņš jau bija sapratis, ka citplanētieši neprot šaut no pirksta. Viņi nervozē.

- Aizvediet sievieti prom, - ģenerālis sacīja ienākušajam karavīram. - Un šo veci. Un salieciet viņus atsevišķi, lai viņi nesarunātos.

Kad viņi tika aizvesti, ģenerālis atkal pievērsās Antipinam.

- Es ceru, ka mēs ar jums vienosimies, - viņš teica. - Jūsu ceļabiedri nevar būt atbildīgi par savu rīcību un nevar saprast situācijas nopietnību, kurā atrodas. Ja jūs sakāt patiesību, tad jūs jau ilgi nekarojat, bet militārām lietām, tāpat kā izlūku lietām, nepieciešama profesionalitāte. Ja jūs to nepraktizēsiet, tad jūs varat zaudēt kauju arī pret vāju ienaidnieku. Jūs neesat profesionāļi. Es esmu profesionālis. Tātad jums būs jāpaklausa.

- Es piekrītu atbildēt uz jūsu jautājumiem, - sacīja Antipins. - Bet arī es uzdošu jautājumus. Un, pirmais, vissvarīgākais jautājums: kāpēc jums tas viss ir vajadzīgs?

- Kas?

- Kāpēc jums vajadzēja mūs nolaupīt? Kāpēc vajadzēja vilkt uz šejieni? Kāpēc pratināt un draudēt, kāpēc lepoties ar profesionalitāti? Galu galā galu galā mēs nekad nemēģinājām no jums slēpties, neatteicāmies no sarunām un neatsakāmies arī tagad.

- Kā lai mēs zinām, ka jūs sakāt patiesību? Lieciet sevi manā vietā. - ģenerāļa balsī ieskanējās vecas skumjas. - Mēs jau daudzus mēnešus dzīvojam pazemē. Mēs to nebijām aprēķinājuši. Ir arī labi, ka ala, kuru atradām, teicami pasargāja mūs no radiācijas, un pazemes ezers alā izrādījās pietiekams ūdens avots. Esmu pārliecināts, ka nekur citur uz Munas šādi apstākļi nav saglabājušies.

- Jā, cilvēku vairs nav, - piekrita Antipins. - Vismaz mēs neatradām to pēdas.

- Lai izdzīvotu, man nācās atbrīvoties no liekajām mutēm, - domīgi sacīja ģenerālis.

- Jūs nogalinājāt savējos?

- Jā. Palika mazākums. Sākumā alā bija trīs reizes vairāk cilvēku. Un pat vairāki civilie politiķi - patricieši, ministri. Mēs viņus likvidējām. Tā bija smaga nepieciešamība. Ja stiprākie nebūtu uzvarējuši, visi būtu miruši. Neko nevar darīt Un tad mēs uzzinājām, ka pie mums ir atlidojuši viesi. Mēs jums sekojām. Dažas nedēļas, tagad nolēmām rīkoties.

- Kāpēc tādā veidā? Vai nebūtu labāk sazināties ar mūsu kuģi? Parunāt ar kapteini vai Galaktikas centra pārstāvjiem.

- Mēs labprātāk runājam, diktējot savus noteikumus. Mēs neticam jums un nekad neticēsim šīm saldajām muļķībām par palīdzību bojā gājušai planētai. Būsim godīgi: vai jūs interesē mūsu šahtas? Mūsu pilsētas? Mūsu mākslas darbi? Mūsu lauki? Kas?

- Viss mūs interesē, - sacīja Antipins (kā sāp galva!), - gan pilsētas, gan lauki, gan cilvēki, bet priekš jums pašiem.

- Muļķības, - ģenerālis sacīja ar pārliecību. - Pat man nerūp šo cilvēku liktenis. Bet es nevaru izdzīvot viens pats. Tāpēc mēs dzīvojam kopā. Kā redzat, es esmu atklāts un ceru, ka pretī jūs būsiet tikpat atklāts. Un tāpēc es jautāju: cik cilvēku jums ir uz kuģa?

- Bet cik jūsējo ir šeit?

- Tā nav atbilde. Es jūs brīdinu, man ir krājumā daži ietekmes pasākumi, par kuriem jums pat nav aizdomas. Kā kuģis ir bruņots?

4