Pēdējais karš

- Varbūt Renci ir taisnība, - sacīja kapteinis. - Mums ir glābšanas kuteris. Lai aizlidotu uz Aizsardzības ministriju, vajadzēs mazāk nekā stundu. Tiesa, mums gandrīz nav  cilvēku.

- Es varu lidot, - sacīja ogļracis. - Tātad tikai viens no jums būs nepieciešams, lai vadītu mašīnu.

- Es lidošu, - Bauers sacīja. - Kudarauskas paliks.

- Es piekrītu Renci, - sacīja kapteinis, -  steidzami jāpārmeklē Aizsardzības ministrijas arhīvi. Bauer, norīkojiet, lai raķetē tiktu ielādētas mazās Smadzenes. Bez tām nevar iztikt. Vai tām ir Ligonas valodas programma?

- Jā, - Bauers īsi atbildēja un, ieslēdzis iekšējos sakarus, pavēlēja robotiem.

- “Segeža", "Segeža", es kuteris, - uz tiltiņa atskanēja Bakova balss. - griežam iezi ar lāzeru. Darbs vēl divām stundām. Ar Pavlišu nav sakaru.

- Lūk ko, Bakov, - kapteinis atbildēja. - Atstāj robotus griezt klinti, nedaudz piecelies un lido apkārt kalnam. Varbūt alai ir cita izeja. Galvenā. Tu mani saprati?

- Skaidrs, Genādij Sergejevič, - sacīja Bakovs. - Mēs te centāmies izklauvēt klinti, un mūsējie atbildēja." Bet grūti dzirdēt. Vispār dzīvi. Līdz saziņai.

- Līdz saziņai, Aleksej, - sacīja kapteinis.

- Varbūt nobrukums tomēr nejaušs, - sacīja Bauers.

Korona Aro noliedzoši papurināja galvu.

Kapteinis devās pie pults un ieslēdza signālsistēmu.

Bākas, kas ieskāva kupolu un Segežu, atbildēja ar krāsainām gaismām.

- Zenonas, es iešu paēst, - sacīja kapteinis. - bet tu acis nenolaid no ekrāna. Jā, un ieslēdz tālsatiksmes pelengatoru.

Kapteinis devās pie durvīm aiz Bauera un Renci, bet apstājās, paskatījās uz koronu Aro un ogļracim sacīja:

- Renci, pirms jūs aizbraucat, pastāstiet savējiem, lai ir gatavi iekāpt kuģī." Katram gadījumam. Sakiet uzmanīgi, lai nesākas panika. Vai jūs varēsiet?

- Varēšu. - Renci skumji pasmīnēja. - Mēs esam pieraduši bēgt bumbu patversmēs.

6

Prožektors strādāja. Tā bija autonoma ierīce, kas nebija savienota ar robotu. Mazulis ar Devkali aizvilka to tālāk no ieejas.

- Nokļuvām slazdā, - sacīja Mazulis. - Kā bērni, nokļuvām. Lai aizvērtu šo caurumu, nav jābūt domājošai būtnei. Skudras arī būtu mūs iesprostojušas. Lai vēlāk apēstu ar visām ķidām.

- Nekrīti panikā, Cigankov, - sacīja Pavlišs. - Pagaidām nekas nav noticis. Vismaz mēs tagad esam tuvāk savējiem, nekā bijām agrāk. Mēs vienkārši vēl neesam atraduši parādes durvis, kas ved pie viņiem. Pašiem nobrukumu nenovākt?

- Nē, - sacīja Raikovs. - Nenovākt.

Alas tumsa un smagums uz viņu iedarbojās nomācoši. Viņš runāja klusi, gandrīz čukstā.

- Skaļāk, - sacīja Pavlišs. - Nepadodies skumjām. Viens man teica, ka viņš trīs dienas nosēdēja alā Kamčatkā, un ko jūs domājat?

- Ko?

- Tika ārā.

- Man ir sajūta, ka mūs novēro, - sacīja Devkali. - No turienes. - Viņš neskaidri parādīja roku uz augšu un uz sāniem.

- Varbūt, - Pavlišs piekrita.

- Klusu!

- Kas?

- Vai dzirdi? - jautāja Mazulis.

Tikko dzirdami atskanēja klauvēšana. No ieejas alā.

- Mūsējie, - sacīja Pavlišs.

- Es atbildēšu,-  sacīja Raikovs.

Pavlišs devās pie melnās sienas, pielika ķiveri pie akmens. Tā bija labāk dzirdams. Tuk-tuk, - kāds klauvēja. Tuk-tuk, - Pavlišs piesita atpakaļ.

- Vai kāds zina Morzes kodu? - viņš jautāja.

- Jā, - sacīja Hristo. - Es eksāmenu pagājušajā gadā noliku. Hristo izklauvēja: "Mēs esam dzīvi".

“Labi,” pēc ilgas pauzes nāca atbilde. - "gaidiet mūs".

- Acīmredzot ilgi būs jāgaida. Viņi baidās spridzināt, sacīja Mazulis.

- Kā lai viņi zina, ka visa ala nesabruks?

- Jā, un arī mēs nezinām.

Minūti viņi stāvēja, klausoties sitienus. Tāls rībiens stāstīja, ka no ieejas izkritis klints gabals. Atkal piesitieni, bet tikpat tāli.

- Pamatīgi mūs iesprostoja, - čukstēja Hristo Raikovs.

- Bet ja mēs mēģinātu iet viņiem pretī? - jautāja Devkali. - Jums ir divas staru pistoles.

- Nepalīdzēs. Tikai iztērēsim lādiņu. Bet tas var izrādīties noderīgs, - atbildēja Pavlišs. - Lūk ko, kamēr mēs šeit esam ieslodzīti, mēs velti netērēsim laiku. Visticamāk, mēs šeit tikām izolēti, jo nonācām pārāk tuvu viņu patversmei. Un ieejai vajadzētu būt kaut kur tuvumā. Mēs pārmeklējām sienas. Joprojām paliek grīda un griesti. Grīda ir ticamāka. Darīsim tā: tu, Raikov, un tu, Devkali, paliksiet šeit, ēnā, aiz prožektora. Mēs ar Mazuli, kā vairāk pieredzējuši, centīsimies pastaigāt pa zāli. Varbūt atradīsim kaut ko interesantu.

- Ja viņi varētu un gribētu, viņi mūs nogalinātu, kamēr mēs ar Mazuli staigājām gar sienām. Bet kāpēc lai viņi mūs nogalinātu? Nāc, Mazuli. Mēs ņemsim līdzi vienu lāzeru. Otru atstāsim Hristo. Ņem. Ja gadījumā kas, piesedziet ar uguni. Jums skolā tika mācīts, kā rīkoties ar šo lietu?

- Jā, - sacīja Raikovs. - Bet nemācīja šaut cilvēkus. To mūs nemācīja.

- Es nemācu tevi šaut uz cilvēkiem, - Pavlišs drūmi atcirta. - Es pats ienīstu cilvēku šaušanu. Un neesmu šāvis. Bet, ja būs nepieciešams, es to izdarīšu. Nevar zināt kā tur klājas mūsējiem. Mazuli, pa zāli tā vienkārši, nestaigā. No akmens uz akmeni, ar pārskrējieniem. "A la Ger - com a la Ger".

- Vai tas ir franču valodā? - jautāja Mazulis.

- Jā. Un tas nozīmē: "karā - kā karā". Ja ir bail, paliec šeit.