Pēdējais karš

- Kā jūs pavēlēsiet to saprast? Tēlainā nozīmē?

- Nē, vistiešākajā veidā, - atbildēja profesors. - Es nomiru, bet citplanētieši mani atdzīvināja.

- Pagaidiet, pagaidiet... - ģenerāļa izbrīns bija diezgan patiess. - Cilvēku nevar atdzīvināt.

- Mēs to nevaram izdarīt, bet, gods saulei, Visums nebeidzas ar mums. Ir citas pasaules, kas daudz labākas par mūsējo. Tur var to darīt.

- M-jā? Un vai viņiem tas ir viegli?

- Kāpēc jūs tas interesē?

- Es būšu pilnīgi atklāts, - sacīja ģenerālis. Viņš uz brīdi apklusa un sacīja: - Es runāju ar tevi kā ar patricieti. Tu taču esi no otrās kastas?

- Tā bija, ļoti sen. Tagad tam nav nozīmes.

- Protams, tam nav nozīmes. Kas parūpēsies par kastām pasaulē, kurā palikuši divdesmit cilvēki, un turklāt visi dzīvo pazemē? Bet, ja tu esi no augstākas kastas, tu esi cēls ne tikai pēc izcelsmes, bet arī darbiem. Vai man ir taisnība?

- Ļoti apšaubāmi, - profesors atbildēja ne bez ironijas. - Vēsture to nav apstiprinājusi.

- Labi, profesor, es nesākšu ar tevi  strīdēties. Man tam nav laika. Es runāšu īsi un atklāti. Es ceru uz savstarpēju sadarbību. Esmu vienkāršs cilvēks, kaut arī patricietis. Man ir apnicis sēdēt pazemē. Man mati sākuši izkrist. Drīz es nomiršu tāpat kā pulkvedis Smirti. Visi nomirsim. Neviena nepaliks. Es gribu tev palīdzēt. Un par to tu palīdzēsi man. Palīdzi man satikt tavus citplanētiešus. Par to es jums palīdzēšu aizbēgt. Kā patricietis patricietim. Labi?

- Vai jūs runājat savā vārdā?

- Savā. Man ir divi karavīri. Uzticīgi. Un tas arī viss. Mums visiem ir pa divi karavīri. Vaprasam ir vairāk. Trīs. Ūdens ezerā jau bojājas. Neko nepadarīsi. Notekūdeņi sūcas. Vai tu gadu esi nosēdējis caurumā? Zem zemes? Sēdēji? To var izturēt tikai Vaprass. Bezdvēseles lelle. Pats no ceturtās kastas. Gandrīz plebejs. Viņam nekas, viņš ir kā mašīna. Viņš ir diktators. Viņš ir planētas karalis. Es tev palīdzēšu aizbēgt un pats aizbēgšu. Es viņiem visu izstāstīšu. Kopā mēs izpostīsim šo pūzni. Visus nogalināsim.

Ģenerāļa balss pieauga gandrīz līdz kliedzienam. Viņa ausis plandījās, bija sārti caurspīdīgas, un deguns kratījās līdzi vārdu ritmam.

"Viņš ir traks", - domāja Kori. - "Viņš ir traks, un tas ir dabiski."

- Ko jūs vēlaties no kuģa, no citplanētiešiem? - jautāja Kori.

- Viņi jau ir vienojušies. Pārējie paklausa Vaprasam. Viņi baidās, ka viņš, tāpat kā pārējos, arī viņus nožņaugs. Bet es nebaidos. Es esmu vecs karotājs...

Ģenerālis aizelsās un apklusa, atvelkot elpu.

- Labi, ģenerāli, - pārtrauca profesors,  - mēs ar jums sadarbosimies. Es ceru, ka jūs mūs nepiemānīsiet?

- Mānīt? Kāda varētu būt mānīšanās? Ko es izvēlos - caurumu un nāvi mēneša laikā? Es taču zinu, ka viņi neuzvarēs. Vaprasu tavējie uzraus pie zara. Jau sen pienācis laiks viņu uzraut pie zara. Viņš izliksies, ka vēlas sarunas, pieprasīs, lai kuģis atstāj planētu un atstāj atdzīvināšanas aparātu. Viņi ļoti vēlas dzīvot.

- Pagaidiet, ģenerāli, - sacīja Kori. - Kā jūs zināt, ka viņi vēlas atstāt sev aparātu? Tikko kā jūs ļoti prasmīgi izlikāties, ka neko neesat dzirdējis par cilvēku atdzīvināšanu.

- Sameloju, visu sameloju, - ģenerālis ķiķināja, un viņa seja kļuva kā saburzīts spilvens. - Es tevi pārbaudīju. Un to trako pārbaudīju. Nemirstīgo. Vaprasa mīlulītis. Viņš atgriezās no izlūkošanas, satika tur vienu cilvēku, nobaidīja viņu. Tas pastāstīja visu: gan par kupolu, gan par aparātu. Vēl arī apsolīja palīdzēt, kad būs nepieciešams.

- Kā sauc šo cilvēku?

- Nav nozīmes, es nezinu, es nepievērsu uzmanību. Plebejiem ir tādi neparasti vārdi. Es visu dzirdēju. Vaprass gandrīz palēcās. Tāda iespēja! Šeit mēs mirstam, bet tur ir aparātiņš. Un kuģis. Mēs arī kuģi sagrābsim. Bet neteiksim, izliksimies it kā mēs būtu valdība, it kā mums šeit būtu divi kājnieku bataljoni un tūkstoš raķešu. Mēs nepieprasīsim kuģi uzreiz, bet, tiklīdz nokļūsim tur, mēs to noteikti pieprasīsim.

- Es visu saprotu, - sacīja Kori. Un pie sevis piebilda: "Tas ir vēl bīstamāk, nekā es domāju." - Kā jūs gatavojaties izkļūt no šejienes, ģenerāli? - viņš jautāja.

- Mēs tagad pa galveno eju - rezerves uzspridzināja - jūsējos sagūstīja. Četrus. Viņi paši salīda slazdā, lai palīdzētu jums tikt ārā. Nezināja, ar ko darīšanas: ar Ligonas kara skolas labākajiem prātiem. Es to organizēju. Tādu iespēju jau sen biju paredzējis. Lai tad kad vajag, - bah-bah - sprādziens, un nav ieejas. Pie galvenās ieejas stāv mans cilvēks. Es viņam apsolīju, ka ņemšu līdzi. Muļķi, taktiku nezina, divdesmit invalīdi, bet uzbrūk starpplanētu kreiserim. Jums taču ir kreiseris?

- Nē, tikai iznīcinātājs. Ar trim atomu lielgabaliem un kaujas staru sistēmām. - Kori nopietni ierunājās.

Ģenerālis ir gatavs doties uz pārrunām ar kolēģiem, bet nevēlēsies sarunas ar civiliedzīvotājiem.

- Tā jau domāju, - ģenerālis priecājās. - es tikai tāpat pajautāju par kreiseri. Kad es ieraudzīju attēlu, ko izdarīja Nemirstīgais, uzreiz sapratu: ja viņiem ir šādi iznīcinātāji - tad ja kreiseris atlidos - cauri būs!

- Šeit ir mani draugi, - sacīja Kori, ļaujot ģenerālim sagremot militāros noslēpumus. - Viņiem jāiet kopā ar mums.