Pēdējais karš

_ Mazulis ar Devkali paliks šeit, kamerā, - sacīja Pavlišs. - Runājiet, izturieties dabiski. Varbūt no tās telpas nav izejas. Tad nāksies atgriezties.

Hristo padeva Devkali vēl vienu akmeni.

- Tagad var izlīst cauri, - viņš teica.

3

Kara ministrija virs Ligonas pacēlās kā milzīgs pelēks kubs, kuru vainagoja daudzi asi tornīši, kas tam piešķīra dīvainu līdzību ar pasakainu gotisku pili. Bumbas to bija saudzējušas vai varbūt tās nespēja tikt galā ar ministru betona biezumu. Glābšanas kuteris apstājās pie galvenās ieejas; nesamērīgi mazas durvis slēpās smagos, milzīgos portālos. Durvis bija plaši atvērtas, un aiz nelielas zemas zāles sākās nebeidzami gaiteņi, piemētāti ar papīriem un pilni ar kņadu - vējš ieskrējis izsistajos šaurajos šaujamlogos, pa gaiteņiem nēsāja papīru driskas par prieku šeit skraidošajiem žurku mazuļiem.

Bauers gāja pirmais, dzenot pa priekšu ātrgaitas robotu; nelielo robotu-Smadzenes, kas bija galva ar kājām. Gudrais robots un neiedomājamu sakņu izvilcējs grozīja galvu, atceroties uzrakstus uz durvīm.

- Mēs šeit vienreiz jau bijām, - Bauers stāstīja ogļracim. - Arhīvi ir pagrabos.  Tos izvest nepaspēja. Šis koridors ved uz turieni.

Dažas durvis bija plaši atvērtas, citas bija aizvērtas. Cilvēki no šejienes aizbēga tik ātri, ka viņiem pat nebija laika aizslēgt seifus. Bet tikai daži sasniedza bumbu patversmes. Iepriekšējo reizi Bauers skatīja šo “skeletu koridoru”, kas ved uz galveno bumbu patversmi.

Uz grīdas gulēja biezas tērauda durvis.

- Pagājušajā reizē tās nācās izgriezt, - sacīja Bauers. ogļracis neatbildēja. Viņam šķita, ka Bauers ir pārāk mierīgs. Viņam vajadzēja skriet, bet viņš staigā pa koridoru un pat ieskatās dažās istabās. Ogļracis nezināja, ka Bauers pilnībā paļāvās uz robotu. Ogļracis nekad nebija ticies ar mazajām Smadzenēm. Smadzenes sēdēja "Segežas" lielo Smadzeņu nodalījumā un risināja mazus uzdevumus, ar kuriem galvenās Smadzenes sevi neapgrūtināja.

Aiz tērauda durvīm sākās kāpnes. Tā veda lejā ar sašaurinātiem gājieniem un atdūrās pret koridoru. Uz abām pusēm norādīja bultiņas ar vienādiem uzrakstiem: "Arhīvs".

Bauers apstājās. Lielgalvas robots paskraidelēja pa koridoru vienā virzienā, otrā. Tad pasvilpoja labajā koridorā.

- Mums uz turieni, - sacīja Bauers. - Viņš mūs sauc.

Robots stāvēja tērauda durvju priekšā, kas neatšķīrās no citām tādām pašām, vienādi tumšiem trīsstūriem pagraba baltajā sienā.

- Mums jāpalīdz zēnam. Bauers izvilka griezēju no skafandra kabatas. Metāls pie atslēgas kļuva sarkans, pēc tam balts. - Paej malā, - Bauers sacīja oglracim. - Pilieni var uzkrist.

Durvis izkusa, un metāls tecēja lejup lietus lāsēm pa tērauda virsmu, šņācot un sabiezējot līdzīgi vaskam uz grīdas.

Robots, lai netērētu laiku veltīgi, aizskrēja uz gaiteņa tālāko galu, pēc tam atgriezās.

- Pagaidi tagad, līdz atdziest, - sacīja Bauers.

- Nekas. - ogļracis trieca ar plecu pa durvīm.

Durvis ieslīdēja iekšā, un, lai saglabātu līdzsvaru, Renci uz mirkli atspiedās ar roku uz metāla un atlēca, turot plaukstu pie mutes.

- Apdedzinājies? - nopietni jautāja Bauers. - Es taču tev teicu.

- Nekas, nesāp, - sacīja ogļracis, viebjoties sāpēs.

Robots jau bija ieslīdējis spraugā un svilpojot, skraidīja starp seifu rindām. Bauers stiprāk uzspieda uz durvīm ar zābaka zoli un iegāja, cenšoties nepieskarties karstajam metālam. Ogļracis, pūšot plaukstā, sekoja viņam.

Robots skrāpējās ap vienu no seifiem, iegrūdis plānu zondi slēdzenes caurumā.

- Izdedzini, - Renci sacīja.

- Nevajag. Viņš neprasa. Var redzēt, ka viņš pats zina, kā to atvērt.

Robots ar pieredzējuša kramplauža žestu uzmanīgi grozīja zondi slēdzenē, klausoties vājajos klikšķos. Pēkšņi viņš atleca un sastinga divu soļu attālumā no seifa. Durvis mīksti atvērās.

Bauers ielūkojās garajos, dziļajos plauktos un sacīja robotam:

- Bez tevis šeit neatrast. Ļauj man tevi pacelt, un tu pameklēsi tās mapes, kas mūs interesē.

Robots neatbildēja, bet pagarināja zondi un paklauvēja pa plaukta malu.

- Jā, paldies.

Bauers izvilka trīs mapes no plaukta un aiznesa tās pie galda.- Tagad palīdzi man, - viņš pagriezās pret ogļraci. - Es neesmu stiprs Ligonas valodā.

Ogļracis, kustinādams lūpas, arī viņš nebija stiprs lasīšanā, lasīja uz mapēm salīmētās etiķetes.

- Šī, - viņš teica, - droši vien šī.

- "Manves apgabals. Raķešu karaspēka drošības spēku objekts. Pilnīgi slepeni".

Bauers atraisīja mapi saturošās lentes, un izvilka karti.

- Ir īstā, - viņš teica. - Paskaties, kur viņiem ir galvenā ieeja!

4

- Kuteri? Es - "Segeža", sacīja kapteinis. - Pie jums dodas Bauers ar pazemes bāzes karti. Būs pie jums pēc septiņām minūtēm. Kādas ziņas?

- Jūs sapratu, jūs sapratu, - atbildēja Bakovs. - Otrās ieejas pēdas netika atrastas. Alā bija šāvieni. Neviens neatbild uz klauvēšanu.

- Skaidrs, - sacīja kapteinis. - Cik ilgi jums līdz turienei jālaužas?

- Pusstunda.

- Varbūt galu galā izmantot sprāgstvielas?

- Pēc tām jālido uz bāzi. Būs ilgāk. Bakovs pārslēdzās uz Bauera kuteri.

- Gļeb! Te Bakovs runā. Atradāt?

- Atradām. Ja neatrastu, neatgrieztos tik ātri.

- Vai ir otra ieeja?