Pēdējais karš

Alas delegācija ātri uzvilka primitīvus pretradiācijas tērpus. Drezīna sāka klabēt uz sliedēm, skrienot atpakaļ tuneļa dziļumā. Atvērās otrie vārti. Aiz tiem - atkal tunelis. Arī pa tuneļa vidu skrēja sliedes, taču tās bija pārklātas ar biezu rūsu - acīmredzot neviens tās nelietoja. Ģenerālis steidzināja uz Sņežinu. Viņš gāja ātri, smagi elpojot. Kaut kas bija noticis tur, pie ieejas, un delegācijai bija jāierodas pēc iespējas ātrāk. Karavīrs, kas nesa rāciju, visu laiku klupa un atpalika. Ģenerālis apgriezās un, nepalēninot rikšus, uz viņu kliedza. Karavīrs, klibodams, panāca ģenerāli.

Pa kreisi no tuneļa atzarojās plaša eja, un sliedes pagriezās turp. Sņežina palūkojās to virzienā, bet ģenerālis no aizmugures viņu pagrūda.

- Noslēpums, - viņš teica. - Mūsu noslēpums.

Priekšā parādījās akmens siena, kas bloķēja tuneli. Tā centrā viena no plāksnēm pārvietojās uz sāniem, tiklīdz karavīrs, kurš apsteidza ģenerāli, nospieda vadības pults sviru.

Ieejas kvadrātā uzpūta vakara vējš un nelieli lietus pilieni. Ģenerālis izbāza galvu ārā. Viņš kaut ko pie sevis pateica un pagriezās pret Sņežinu:

- Ejiet.

Sņežina pārkāpa pār augsto akmens slieksni un izkļuva brīvībā.

Izeja no tuneļa bija uz akmeņiem noklātas kalna nogāzes. Priekšā bija mazāki pakalni. Tie mierīgiem pakāpieniem kāpa lejā līdz tālajai krēslā tītajai jūrai un nedaudzām mājām tās krastā, aiz kurām, neliels no šejienes, stāvēja "Segežas" disks. Tā bija Manve.

- Paskatieties pa labi, - sacīja ģenerālis.

Sņežina pagrieza galvu. Netālu, apmēram piecdesmit metru attālumā, atradās "Segežas" kuteris, kas gulēja uz zemes, un blakus tam, nedaudz paceļoties virs zemes, bija glābšanas laiva.

Sņežina pacēla roku, un uzreiz ieslēdzās sakaru savienojums viņas skafandrā.

 Bakova aizsmakusī balss, nogurusī balss, sacīja:

- Sniedziņ, Panova, vai tā esi tu?

8

- Viņiem šeit ir palicis maz cilvēku, - sacīja Pavlišs. Viņš mēģināja  ar stieņa galu izkustināt tērauda durvis.

- Vai mums no tā vieglāk? - jautāja Hristo.

- Jā, - Pavlišs sacīja un nometa stieni uz grīdas. - Es ceru, ka vieglāk. Tāpēc vajag kāpt atpakaļ. Iekšā kamerā.

- Kas tev ir padomā? - vaicāja Mazulis no spraugas.

- Mēģināsim klauvēt pa durvīm. Spēcīgāk. Maz ticams, ka viņiem ir palicis daudz sardzes dieninieku. Kori rakstīja, ka viņu ir divdesmit cilvēku. Un tas nozīmē, ka visi, izņemot Vaprasu un divus vai trīs karavīrus, aizgāja.

- Ja sāksim klauvēt, pietiks ar vienu, lai mūs visus apšautu, - sacīja Devkali.

- Kāpēc viņam vajadzētu šaut? Mēs lūgsim ūdeni. Tagad mums ir ierocis. - Pavlišs pacēla stieni no grīdas un pameta to uz augšu. - Vai ir kādi citi ieteikumi? Es ar prieku uzklausīšu. Tikai lūdzu tos izteikt ļoti īsi.

Un tajā pašā brīdī, it kā kāds būtu noklausījies Pavlišu, pa gaiteni aizvēlās dārdoņa.

- Vai dzirdiet? - jautāja Mazulis no nākamās kameras. - Dauzās, it kā dzirdētu, ko mēs runājam.

- Viens no mums, - sacīja Pavlišs. - Sņežina vai Antipins. Kā lai uzzin, kura kamera tā ir?

- Neuzzināt, - sacīja Mazulis.

- Pagaidi! - Pavlišs satvēra Hristo aiz rokas, kurš jau bija pacēlis dūri, lai sistu pa durvīm.

- Es taču teicu, mums vispirms ir jāatgriežas savā kamerā. Kā mēs šeit varētu atrasties?

Klauvēšana apstājās. Pēc minūtes vēlreiz nobūkšķēja tērauda dunoņa. Tad atkal apklusa.

Pavlišs piegāja pie spraugas, pievilkās un ar Mazuļa palīdzību, pārcēlās uz savu veco kameru. Pēc tam ievilka Devkali un Hristo.

- Visi ir šeit? - viņš jautāja. - Sāksim. Paslēpt ieročus. Kā tur ir?

- Klusē, - sacīja Mazulis. - Nu, tagad mēs kā uzdosim pa durvīm, - nekavējoties atbildēs.

Viņš bija pirmais, kurš pielēca pie durvīm uz vienas kājas un uzsita tām ar dūri.

***

... Kad Sņežinu aizveda, Antipins pagaidīja vēl dažas minūtes, vai Kori atvedīs uz kameru, Vaprass taču solīja. Bet koridors bija kluss, it kā visi būtu aizgājuši prom no pazemes. Antipins devās pie durvīm un pieklauvēja. Neviens ilgi nenāca. Visbeidzot, durvis ar graboņu atvērās, un sargs, stāvot gaitenī, jautāja:

- Ko tu gribi?

Antipins nesaprata. Viņš teica:

- Kur ir profesors Kori? Mans draugs? Kur viņš ir? Apsargs kaut kam pasmaidīja, iespējams, domāja: “Ir nu gan dīvaina valoda šiem citplanētiešiem” - un aizcirta durvis.

Apsarga soļi gandrīz noklusa uz koridora akmens grīdas, kad pēkšņi no durvīm atkal atskanēja klauvēšana. Antipins negrasījās padoties.

Apsargs atgriezās un sacīja, neatverot durvis:

- Aizveries, citādi tev būs sliktāk. Man nav jāskraidelē no kameras uz kameru. Jau tā stāvu otro maiņu.

Sagūstītais neko nesaprata. Viņš turpināja atkārtot:

- Kori, Kori!

- Kāds Kori? - teica apsargs. - Es piezvanīšu ģenerālim. Uzgaidi minūti.

Viņam sekoja sitieni pa durvīm.

Apsargs izsauca ģenerāli. Ģenerālis atradās savā kabinetā.

- Vaprasa kungs, - sacīja apsargs. - Te viens no ieslodzītajiem pieprasa kaut kādu Kori. Ko darīt? Mūsu valodu viņš nesaprot.

- Zini ko, - sacīja Vaprass. - Man nav laika ar jums ņemties. Vēl kāds tur ir?

- Nē, es esmu viens.

- Viens? Slikti. Bet vienalga. Dari ko gribi. Apniks - aizver rīkli.

Ģenerālis atvienojās, nometa klausuli.