Pēdējais karš

Viņš sasniedza koridora pēdējās durvis, kad dzirdēja troksni tuneļa otrā galā. Devkali un Hristo iznāca no kameras. Mazulis lēca uz vienas kājas starp viņiem, apskāvis viņu kaklu. Mehāniķis ar pistoli gāja aiz muguras.

Pēc plebeja vārdiem Sņežina aizbrauca uz "Segežu". Sniedziņš ir drošībā. Kori ir miris. Antipina nekur nav, bet, iespējams, viņš arī miris. Pazemē vairs nav ko darīt. Ātrāk uz kuģi! Neskatoties uz to, Pavlišu neatstāja nepatīkama sajūta. Varbūt Antipins atrodas kādā tālā kamerā?

- Bet otrs mūsu cilvēks nevarēja aizbraukt kopā ar sievieti? - Vaicāja Pavlišs, kad viņa biedri tuvojās viņam.

- Nē, - sacīja mehāniķis, - es viņu vedu ar drezīnu līdz galvenajai ieejai. Karavīri mums teica, ka citplanētieši ir baismīgi un ar astēm un ēd cilvēkus. Bet es redzēju sievieti, un viņa paskatījās uz mani. Viņa nebija ļauna. Es sapratu, ka karavīri melo. Un es arī uzzināju, ka viņi nogalināja to sirmgalvi, kurš bija viens no mums, bet devās pie jums. Vai jūs tiešām varat atgriezt dzīvē?

- Jā, - sacīja Pavlišs. - Varam. Vai jūs neesat redzējis to cilvēku, trešo?

- Nē. Ko mēs šajā koridorā darīsim?

- Vai mēs iesim caur alu?

- Jā, jūsējie uzlauza ieeju uz to.

Plebejs piegāja pie galda un nospieda uz tā pogu.

- Ko viņš dara?

- Izslēdzu signalizāciju, - sacīja mehāniķis. - Ja to neatvienot, tad, kad slūžas atvērsies, sāksies trauksme. Esmu šeit jau ilgu laiku. Es zinu visu. Es sauli neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Karavīriem un ģenerāļiem ir antiradiācijas tērpi. Mums nav.

Mehāniķis nolaida uz leju galējo nažuslēdzi. Slūžu durvis pašķīrās. Pirmais iegāja mehāniķis un ieslēdza gaismu. Atkal iezvanījās tālrunis. Mehāniķis gribēja atgriezties, bet Pavlišs viņu apturēja.

- Nav laika, - viņš teica. - Pasakiet viņam, Devkali, ka, ja viņš atkal atbildēs uz zvanu, Vaprass visu sapratīs.

Mehāniķis piekrītoši pamāja.

Devkali piegāja pie sienā iebūvētā skapja un to atvēra. Tajā karājās divi Ligonas pretradiācijas aizsargtērpi. Un viss.

- Viņi paslēpuši mūsu skafandrus, - sacīja Hristo. - Mums neaiziet.

- Aiziesim, - sacīja Pavlišs, paņemdams vienu no tērpiem un padodot to Devkali. - Apģērb šo. Otro dosim mūsu ceļvedim.

- Bet kā ar mums? - jautāja Hristo.

- Tāpat aiziesim. Nāksies paslimot.

- Radiācija taču nāvējoša!

- Es esmu ārsts - pabarošu jūs ar zālēm, apmēram nedēļu pavārtīsieties pa slimnīcu, un viss pāries. Bet, ja negribi slimnīcā, nogalināsim un atkal atdzīvināsim. Jau bez radiācijas slimības. Es jokoju... Katrā ziņā ceļojums būs nepatīkams, bet ne nāvējošs. Jūs varēsim izārstēt. Cita lieta, ka šeit ir mūsu saimnieki. Viņi ir jāaizsargā. Pirmkārt, mēs joprojām nezinām, kā uz tiem reaģē mūsu līdzekļi, un, otrkārt, es varu piedāvāt tev, Hristo, un mazulim nepatīkamu alternatīvu. Jūs esat savējie...

- Ņem manu skafandru, - sacīja Devkali. - Es nebaidos no nāves.

- Kas vēl nebūs, - Hristo apvainojās. - Es iešu. Mehāniķis turēja skafandru tālu no sevis izstieptās rokās, it kā tas būtu indīgs.

- Es iešu tāpat, - viņš teica. - Es jau esmu slims un tāpat drīz miršu. Man vienalga. Es tika gribu redzēt sauli.

Devkali piegāja pie Mazuļa.

- Uzvelciet, - viņš teica. - Jūs esat ievainots; tas jums ir īpaši bīstami.

Mazulis noraidoši purināja galvu.

- Devkali ir taisnība, - sacīja Pavlišs. - Patiesībā skafandrs visvairāk ir vajadzīgs tev. Es to nevarēju pateikt, bet Devkali ir taisnība.

Mazulis pasmaidīja:

- Es tik un tā nekur tagad nederu. Un turklāt es gribu tikt atbrīvots no maiņām, gulēt slimnīcā un lasīt grāmatas. Lūk tā. Ejam?

- Slimnīcā tu tāpat izgulēsies, - sacīja Pavlišs. - To nu es tev garantēju. Un pietiek sarunu. Skafandrus uzvilks slimie - Mazulis un mūsu draugs.

- Uzmanību, - atskanēja Vaprasa sausā balss. - Trauksme. Bēgšanas mēģinājums. Pavēlu aizturēt un pretošanās gadījumā iznīcināt...

Mehāniķis jau bija atvēris slūžu ārdurvis - priekšā bija tunelis, aiz kura bija jāsākas alai.

Pavlišs un Hristo satvēra Mazuli un skrēja pa tuneli. Aiz muguras, apdzenot, draudot, gaudoja sirēna.

- Nekas, - Mazulis murmināja, lēkdams uz vienas kājas, lai Pavlišs un Hristo varētu viņu vieglāk pārnest, - tas viss ir blefs. Viņam nav cilvēku. Viņš mums neko neizdarīs.

Bet ne Mazulis, ne viņa biedri par to nebija pārliecināti.

Nesasniedzis pēdējās durvis, mehāniķis pēkšņi atvēra neuzkrītošu lūku sienā un, pavēlēdams ar žestu pārējiem palikt, pazuda tajā.

- Kas tad nu? - izbrīnījās Mazulis. - Tiešām nobijās?

- Nē, - Pavlišs sacīja, atspiedies pret sienu, lai ievilktu elpu. - Šķiet, es nojaušu, kāda ir šī problēma. Tur vajadzētu būt ložmetējam, kurš tur alu uz grauda. Mums vienalga neaiziet, ja viņu nenovācam. Gaidiet.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Virs viņu galvas noskanēja viegls plīkšķis, it kā būtu pārplīsis audums. Tad lūka atkal atvērās, un mehāniķis ar kājām pa priekšu smagi izkāpa no tās. Vienā rokā viņam bija pistole, bet otrā - automāts, kas atņemts ložmetējniekam. Viņš padeva automātu Devkali un, ne vārda neteicis, devās pie pēdējo vārtu nažuslēdža.