Pēdējais karš

- Atkal karš, - izmisumā teica Devkali. - Uz planētas ir tikai daži cilvēki! Un atkal karš, atkal mēs nogalinām viens otru.

Nažuslēdzis noliecās, un durvju vērtne lēnām sāka braukt katra uz savu pusi.

Aiz tām bija pēdējās kameras melnais šķēlums. Kāpnes. Virs tām plāksne. Mehāniķis ieslēdza otro slēdzi. Plāksne nodrebēja, pacēlās un pēkšņi sastinga.

Gaismas nodzisa. Vaprass izslēdza alu sektora enerģiju.

Absolūtā tumsā, saspiesti šaurajās kāpnēs, bēgļi atkal bija slazdā.

Bija dzirdams tikai tas, cik smagi cilvēki elpo, kā automāts, krītot, noklaudz uz akmens...

11

- Ko tagad? - Čukstēja Mazulis. - atpakaļ? Kā tu domā, Slava?

- Pagaidi, - atbildēja doktors. - Devkali, pajautā viņam: vai viņš ir pārliecināts, ka mūsējie jau atradās alā?

- Jā, - mehāniķis atbildēja. - Viņi uzspridzināja aizsprostojumu. Bet negāja iekšā.

- Paceliet mani. Augstāk, vēl augstāk. Jā, te ir plaisa.

Pavlišs pieķērās pirkstiem pie akmens lūkas malas un, noliecis galvu tā, lai viņa mute bija augstāk par grīdu, kliedza:

- Ei, te ir kāds dzīvs! Palīgā!

Ala klusēja.

Pavlišs sacīja elpojošajā ciešajā tumsā:

- Padodiet man automātu.

Viņš ieslidināja automātu plaisā un izšāva kārtu. Lodes skaļi un dobji grabēja, laužot stalaktītus.

Cilvēki zem plāksnes aizturēja elpu. Pie alas ieejas kaut kas noklandzēja, un smagi soļi - viens, otrs, trešais - sāka būkšķināt pa akmeņiem. Kaut kas smags un uzmanīgs nāca pie plāksnes. Gaismas stars pārslīdēja pār grīdu un pieskārās paceltajam akmenim. Pavlišs aizmiedza acis. Soļi apstājās blakus. Divi metāla pirksti satvēra plāksnes malu un lēnām,it kā bez pūlēm to pacēla no zemes.

Akmens plāksne dobji nokrita uz grīdas. Luktura stars pārslīdēja pār šauro, pārpildīto tamburu, un divu pirkstu roka nolaidās lejā, lai palīdzētu viņiem izkļūt.

- Nebaidies. - Hristo, kurš pēkšņi bija atgriezies pie sava ierastā labā noskaņojuma, uzsita uz pleca bailēs trīcošajam mehāniķim. - Darba robots. Acīmredzot to šeit atstāja.

Hristo bija taisnība. Robotu, kurš bija atbrīvojis no aizgruvuma alas ieeju, Bakovs atpakaļ uz kuģi neņēma. Viņš atstāja to šeit, katram gadījumam. Bakovs, kā vienmēr, bija apdomīgs.

Nakts jau bija atnākusi uz pakalniem, drūma, lietaina nakts, un vējš virmoja pa iedobi līdz Kalnu dārzam.

Hristo pacēla kombinezona apkakli, lai mazāk pilienu nokristu uz viņu, un ar rokām apklāja galvu. Mazuli nesa robots. Mehāniķis gāja blakus Devkali un atkārtoja:

- Es savu zemi neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Vairāk nekā gadu. Šeit līst.

Mehāniķis paklupa, un Devkali vajadzēja paņemt viņu zem rokas, lai viņš nekristu.

Zemāk, klajumiņā, Kalnu dārzā, stāvēja visurgājējs. Neviena nebija, kas to atgrieztu kuģī.

- Tev nāksies palikt šeit, vecais, - Pavlišs sacīja robotam. - Bolivārs nepaņems sešus.

Robots neko neatbildēja. Viņš nelasīja grāmatas. Viņš palika stāvam starp zemes gabaliem, un aizejošā visurgājēja aizmugurējie lukturi atstarojās slapjā metāla korpusā.

Devītā nodaļa. Lai ir miers!

1

- Brauc, - sacīja Zagrebins. - Pilnvarotā delegācija. Un Sniedziņš.

- Bet pārējie? - jautāja korona Aro. Viņš lieliski zināja, ka pārējie palikuši alā, un uzdeva šo jautājumu, īpaši atgādinot kapteinim, ka tas vēl tālu no laimīgām beigām.

- Es iešu uz savu kajīti, - sacīja korona Aro. - Nav vērts viņiem rādīties.  Ar mani nobiedēt jau īpaši nenobiedēsit. Un pat ja nobiedēsiet, tad būs vēl sliktāk. Ar jums viņi runās kā vienlīdzīgiem. Galvenais nekādu konfliktu. Ko mēs zinām par šo planētu? Nekā. Pavisam neko. Šī ir viņu pasaule. Tomēr jūs esat atbildīgs par kuģi, un es neiejaukšos. Tikai, lūdzu, atcerieties...

- Atceros, - sacīja kapteinis mazliet asāk, nekā viņš būtu vēlējies. Viņš bija noraizējies par savējiem, ne mazāk par koronu, un, vienojoties ar Galaktikas centra pārstāvi, palika pie sava atšķirīga viedokļa. Kapteinim nebija nodoma brīvprātīgi atdot planētu ģenerāļiem. Viņš zināja, ka izdarīs visu, lai tas nenotiktu.

Pie durvīm Aro aizkavējās. Viņš palaida garām ogļraci Renci. Aiz ogļrača nāca pēdējās stundās bālais patricietis, ar lielu papīra lapu rokā. Korona Aro palika stāvam pie durvīm. Viņu interesēja, par ko būs saruna.

- Kapteini, - iesāka ogļracis, - mēs esam ieradušies lūgt ieročus.

- Pagaidiet, - Patricietis pavilka ogļraci aiz piedurknes. - Ļaujiet man. Mēs kā Munas planētas valdības pārstāvji, kuri nolēmuši vienreiz un uz visiem laikiem aizliegt karu, lūdzam jūsu ieročus. "Kāpēc?" - jūs jautāsiet, un jautājums būs loģisks. Arī mūsu atbilde būs loģiska. Mēs lūdzam ieročus, lai nebūtu kara - mums šeit ir bērni. Es nolasīšu mūsu padomes aicinājumu citplanētiešu kuģim "Segeža" un Galaktikas centra pārstāvjiem.

- Labi, - sacīja ogļracis Renci. - Viņš mums ir jurists. Viņš jums atstās papīru. Mēs te uzzinājām, ka viņu delegācija lido pie mums.

- Jā, - sacīja kapteinis. - neliela delegācija. Pieci vai septiņi cilvēki. Viņi runās ar mums par mūsu sagūstīto atgriešanos.