Pēdējais karš

- Jā, un nepavisam ne tur, kur mēs meklējām. Tuvāk pilsētai. Tā bija rezerves raķešu bāze. Saskaņā ar karti astoņas raķetes ar kodolgalviņām. Kopumā pēc trim minūtēm es būšu pie jums. Sagatavojiet adapteri. Kurkulim pateicība. Ne reizi nekļūdījās.

5

Šoreiz uz ģenerāļa Vaprasa kabinetu tika izsaukti abi - gan Antipins, gan Sņežina.

Ģenerālis pavēlēja karavīram iziet. Tad viņš ar izsmalcinātu smaidu sacīja:

- Es no sirds atvainojos kungam ... Antipinam? Antipinam. Un Panovas kundzei arī. Mēs izdarījām kļūdu, nežēlīgāk nekā prasīts, pratinot jūs. Bet, saprotiet mani pareizi, kara apstākļi dažreiz neļauj man zaudēt nevienu minūti. Tad mums nebija pietiekami daudz datu. Tagad mums tie ir. Turklāt mēs pārliecinājāmies, ka pirmās pratināšanas laikā jūs nemēģinājāt mūs apzināti maldināt. Bet kurš varēja zināt...

Ar pārāk gariem un ne pārāk tīriem nagiem ģenerālis no galda kastes izvilka šķipsniņu košļājamās gumijas. Tad viņš padomāja un pasniedza kasti Sņežinai un Antipinam.

- Piedodiet, es aizmirsu. Bet jūs, iespējams, nekošļājat? Pretīgs ieradums.

- Mēs pūšam dūmus pa muti, - Antipins drūmi sacīja. Nobrāzumi uz viņa vaiga bija apžuvuši un sāpoši. Uz galvas varēja just pamatīgu punu - tas no tā, kad viņu ar galvu trieca pret skapi.

- No mutes dūmi - ļoti asprātīgi, - piekrita ģenerālis. - Un vai nesadegat? Vai visa uguns paliek iekšā? Karstas sirdis!

Sņežina iedomājās kapteini, kurš kopā ar dūmiem no mutes spļauj uguni. Paskaidrot ģenerālim, kas ir smēķēšana, neviens nesāka.

- Tātad... - ģenerālis paspēlējās ar kastīti. - Mūsu izlūki ir tikuši jūsu nometnē. Visu uzzināja. Droši atgriezušies mājās. Mēs zinām gan jūsu spēkus, gan jūsu iespējas. Tagad mēs zinām, ka militāri mēs jūs pārspējam. Tehniski jūs esat pārāki par mums. Tomēr jūs esat mūsu viesi. Varbūt nelūgti un nevēlami, bet viesi. Nav pieņemts cīnīties ar viesiem. Var sarunāties ar viesiem, un, ja nepieciešams, var lūgt viņus doties mājās. Tātad, es gribu runāt ar jūsu priekšnieku, kapteini... Zagrebinu un citu priekšnieku, koronu Aro kungu. Vai esmu pareizi izrunāju vārdus? Labākais veids, kā saprasties, ir sarunas. Mēs esam civilizētas tautas, un es ceru, ka nesenā pagātnē notikušie skumjie starpgadījumi neatkārtosies.

- Kā jūs plānojat risināt sarunas? - jautāja Antipins. Viņš neuzticējās ģenerālim.

- Mēs izlaidīsim Panovas kundzi, un viņa par visu vienosies ar jūsu priekšniecību.

- Un es? Kā ir ar profesoru Kori?

- Pagaidām jūs paliksiet šeit. Piesardzība ir nepieciešama pat attiecībās ar labāko draugu. Jūs būsiet ķīlnieks. Tāpat kā citi jūsu draugi.

Sņežina atcerējās mazās figūras alā.

- Vai viņi ir dzīvi?

- Dzīvi, veselīgi un neizjūt nekādas neērtības.

- Mēs gribētu viņus redzēt.

- Diemžēl tas nav iespējams. Atkal drošības apsvērumu dēļ. Tātad jūs piekrītat? Ja jūs nepiekrītat, es pievērsīšos jūsu biedriem. Es ceru, ka viņi būs piekāpīgāki. Jūs paši esat vairākkārt norādījuši, ka jau sen gribējāt satikties ar mums. Tagad mēs paši piedāvājam jums šo tikšanos.

- Piekrīti, Sniedziņ, - sacīja Antipins.

- Ar vienu nosacījumu, - sacīja Sņežina. - Ja jūs baidāties apvienot mūs ar saviem biedriem, salieciet Antipinu kopā ar profesoru Kori. Viņš ir vecs vīrs un nejūtas labi.

- Obligāti. Es jums svinīgi apsolu to izdarīt. Tiklīdz Antipins atgriezīsies savā istabā, viņam atvedīs veco vīru.

Vaprass runāja nopietni un pārliecinoši. Sņežina piecēlās.

- Tad velti netērēsim laiku. Esmu gatava.

6

Pavlišs un Hristo stāvēja tumšā, ar krāmiem piebāztā telpā. Tajā nebija gaismas, un kā nevienmērīgs taisnstūris bija redzama sprauga, caur kuru viņi iekļuva.

- Devkali, - Pavlišs klusi sacīja. - Devkali, nomet savu šķiltavu.

- Ņem. Kas ir tur?

- Mēs vēl nezinām.

Šķiltavas atsitās pret grīdu blakus Pavlišam. Viņš to atrada un, paceldams no grīdas, aizdedzināja.

Nevienmērīgā liesmas mēles gaisma no tumsas parādīja lupatas, tukšas kastes, saišķus, kastes - tā bija kaut kāda noliktava. Pavlišs iegrūda roku divās vai trijās kastēs, cerot tur atrast ieročus, bet ieroču tajās nebija. Bet Pavlišs istabas stūrī atrada divus metāla stieņus, kas jebkurā brīdī varētu noderēt.

- Akmens laikmeta haubice, - Pavlišs sacīja, pasniedzot vienu no stieņiem Hristo. Stienis bija smags un droši pagarināja roku. - Esi piesardzīgs ar to. Var ielauzt galvu.

Hristo devās ceļā uz durvīm. Mēģināja tās atvērt. Durvis bija aizslēgtas no ārienes.

- Nu? - atkal pajautāja Mazulis no blakus kameras.

- Tāds pats būris, - sacīja Pavlišs.

- Ššš, - Hristo nočukstēja, - tur, aiz sienas, dzirdi?

Aiz sienas sarunājās ligoniešu valodā. Pat varēja izšķirt vārdus.

- Nu, Devkali, ātri nokļūsti pie mums šeit, - Pavlišs čukstēja. - Ļauj man tev palīdzēt.

Pēc minūtes Devkali, gandrīz apgāžot lielgabarīta kasti, iekrita Pavliša rokās. tas aizveda viņu pie sienas. Devkali pielika tai ausi. Aiz sienas bija strīds.

- Protams, - teica augsta, sausa balss, tā, ko viņi dzirdēja alā. - Es ļaušu tai sievietei iet prom un domāju, ka mēs varam pilnībā paļauties uz viņu. Viņa neko nenojauš.

- Vai jūs neesat nolēmis vēlu, Vapras? - viņu pārtrauca dobjš, it kā aizsmacis bass.