Pēdējais karš

- Pat nedomā, - sacīja ģenerālis. Pat nedomā, tā neviens neaizies. Viņus nenošaus. Vaprass saprot: tas ir viņa trumpis. Bet tevi nošaus. Tu neesi trumpis, kaut arī patricietis. Tevi nošaus. Un mani nošaus. Un mani nošaus, ja uzzinās. Un ja paliksi pie viņiem, arī nošaus...

Ģenerālis žēloja sevi. Viņš nolaida galvu plaukstā un šņukstēja. Profesors kamerā uztvēra saldo apziņu miglojošo zāles smaržu. Acīmredzot ģenerālis bia paņēmis šņaucienu, pirms izlēma nākt kamerā pie Kori. Tagad narkotikas sāka iedarboties. Vajadzēja steidzami bēgt, ja vispār bija iespējams aizbēgt ar šādu sabiedroto. Informācija, kuru Kori uzzināja, bija tik svarīga, ka viņam patiešām nāksies uzstāt par savu biedru atbrīvošanu.

- Ejam, ātri, - viņš teica ģenerālim.

- Kurp? Ak jā, mēs bēgam.

Ģenerālis pakratīja degunu un ar troksni iešņūca gaisu.

- Bēgsim. Man pie ieejas ir savs cilvēks. Bet tu uzraksti man caurlaidi. Ja tevi nošaus, lai tavējie laiž mani iekšā.

Ģenerālis pasniedza profesoram apgrauztu zīmuli un saburzītu papīra gabalu. Kori paņēma zīmuli, iztaisnoja lapu, bet nesācis rakstīt, sacīja:

- Es uzrakstīšu, bet jums būs saprātīgāk atstāt mani šeit un vienam doties uz kuģi. Vai ne?

- Gudrinieks, - ģenerālis apstiprināja. - Es būtu tevi uz vietas nokniebis. Atstāj zīmuli kā dāvanu. Tas ir mans pēdējais zīmulis. Vaprasam ir, bet viņš nedod. Ejam. Izejot, nekavējoties skrien ap stūri pa kreisi. Tur durvis būs atvērtas. Ja kas, nirsti. Nē, es labāk pats iešu pa priekšu. Citādi aizbēgsi viens pats.

Ģenerālis piecēlās, salīgojās. Apziņa viņu bija atstājusi. Ģenerālis atgrūda Kori dziļi kamerā un pirmais izgāja koridorā. Kori bija dažus soļus aiz muguras, un viņam pat nebija laika atstāt kameru, kad viņš izdzirdēja Vaprasa kluso, zaglīgo balsi. Acīmredzot Vaprass nodevēju koridorā gaidīja.

- Vai apmeklējāt ieslodzīto, ģenerāli?

- Es? - tas jautāja. - pat nedomāju. Es tāpat pastaigājos, elpoju gaisu. Neuzdrošinieties uzrunāt mani bez titula!

- Bet es tieši eju pakaļ jūsu draugam. - Jāatbrīvo kamera. Tūlīt mēs saņemsim vēl dažus, bet šito jālikvidē. Vai viņam daudz paspējāt izstāstīt? Savienību piedāvājāt? Draudzību? Bēgt plānojāt? Es jūs jau ilgu laiku vēroju.

Kori atleca no durvīm, bet tad saprata, ka nav kur paslēpties. Viņš aizcirta durvis. Par laimi, arī to iekšpusē bija smags aizbīdnis. Kori aizgrūda aizbīdni un juta, kā viņa sirds atsakās strādāt. Tūlīt... Tūlīt... kaut kas vēl jāizdara?

Koridorā skanēja ģenerāļa-dumpinieka balss. Balss bija nožēlojama un apjukusi. Ģenerālis gribēja dzīvot, bet saldā zāle liedza viņam saprātības paliekas.

Kori paskatījās uz labo roku. Kas tajā ir? Ahā, zīmulis. Kāpēc viņam vajadzīgs zīmulis?

Kori sakopoja visu savu gribu, lai padzītu melno ūdeni, kas pārpludināja smadzenes. Uz kameru atvedīs citus. Savējos... Gaitenī atskanēja šāviens. Ģenerāļa balss pārtrūka, pārvērtās īsā kliedzienā un aizrijās sēcienā.

- Atver durvis, Kori, - Vapras klusi sacīja. - Labāk atver un paliksi dzīvs.

Kori neatbildēja. Viņam vajadzēja paspēt...

- Dežurant, dod kārtu pa durvīm, - sacīja Vaprass. Lodes noklabināja uz plānā tērauda, iespiežot tajā vienādus iespiedumus. Kori tikai paskatījās uz durvīm un novērsās. Viņš vairs neizskatījās to virzienā.

Vēl viena automāta kārta. Vēl viena.

- Blīvāk, - sacīja Vaprass. - uz aizbīdni.

Pēc divām minūtēm Nemirstīgais, ar kāju izsitis durvis, ieskrēja kamerā. Viņš izšāva automāta kārtu uz veco vīru un tas, raustoties no  ķermeni dragājošajām lodēm, mīksti nokrita uz akmens grīdas. Ar pēdējo kustību, paspējis iemest stūrī, lupatu kaudzē, jau nevajadzīgo zīmuli.

2

- Padodieties. Mēs jums pāri nedarīsim, - pērkonīgi dārdēja balss. - Mēs gribam ar jums runāt.

- Tad kāpēc jāšauj? - jautāja Pavlišs, pamatīgi paslēpies aiz stalaktītiem.

- Pārtrauciet pretestību.

- Pat nedomājam, - sacīja Mazulis. - Tikai kāja asiņo. Es piesmērēšu visu alu.

- Tas ir slikti, te ir radiācija, - sacīja Pavlišs. - Un nav ar ko pārsiet.

- Es skaitu līdz trīs, - sacīja balss. - Nometiet ieročus un izejiet uz zāles centru.

- Skaiti. - Pavlišs balss virzienā raidīja uguns straumi no pistoles.

Uguns stars atsitās pret griestiem, izkaisīja dzirksteles un izkusušu klinšu pilieni nopakšķēja uz alas grīdas.

Iestājās klusums.

Pavlišs izmantoja pauzi, lai pierāpotu tuvāk Mazulim.

- Nu, kur tevi? Ah tu, kāda neraža.

No aizmugures, tajā pusē, kur palika Hristo un Devkali, bija dzirdams cīņas troksnis.

- Palīgā! - iekliedzās Hristo. - Pa...

Pavlišs bez vilcināšanās steidzās turp, un viņam ceļā no aiz akmens piecēlās vīrietis skafandrā. Vīrietis iesita viņam ar dūri pa skafandra mīksto vēderu.

...Sasaistītos astronautus veda pa koridoru, pa kuru pavisam nesen bija gājusi Sņežina.

Kāds ārējs novērotājs būtu pamanījis, ka viņus veda tie paši karavīri, kuri no rīta bija slēpnī, ka šie karavīri ir noguruši, netīri un dusmīgi. Bet alā nebija novērotāju no ārpuses.