Pēdējais karš

- Klusēt!, - sacīja karavīrs. Viņa balss bija apslāpēta un vāji dzirdama. Viņu ķiveres nebija pielāgotas neliela attāluma sakariem.

Profesors Kori nespēja piecelties - viņam, par mēģinājumu pretoties, smagi iesita pa muguru. Viņš sēdēja aizvērtām acīm un bieži aizsmakuši elpoja.

Viens no kareivjiem no krūmiem izvilka zaļu kasti - acīmredzot rāciju -, izvilka antenu, pie pašas ķiveres pielika mikrofonu un ātri sāka kaut ko ligoniski runāt.

Iešalcās krūmi, parādījās vēl divi karavīri - viņi vilka aiz kājām Antipinu. Mehāniķa ķivere atleca, atsitoties pret akmeņiem, un galva ar aizvērtām acīm nedzīvi un bezpalīdzīgi kūļājās ķiveres iekšpusē.

- Kas ar viņu?

Sņežina metās pie Antipina, bet viens no karavīriem viņu tik smagi pagrūda, ka viņa nokrita. Jaunpienācēji nometa Antipinu blakus Sņežinai un sarunājās savā starpā.

- Neuztraucieties, viņš ir dzīvs, - klusi sacīja profesors.

- Klausos, - karavīrs sacīja mikrofonā, un uzbrucēji sāka steigties.

Divi vilka Antipinu, viens uzlika plecos vieglo sirmgalvi. Sņežinai pavēlēja piecelties, un ceturtais karavīrs gāja aiz muguras, grūstot viņu no aizmugures ar automāta stobru. Piektais noslēdza gājienu. Viņš nesa rāciju.

Jau kāpdama pa akmeņaino plaisu, Sņežina pagriezās un ieraudzīja debesīs spīdīgu punktu - punkts krita uz kalnu dārzu. Izlūkdisks, viņa domāja un pacēla roku. Kareivis sāpīgi iesita viņai ar automātu starp lāpstiņām un izlamājās. Nē, disks viņus nepamanīja.

Karavīrs pavēlēja pagriezties pa labi, un Sņežina pamanīja šauru caurumu - ieeju alā. Karavīri tur ievilka Antipinu un Kori, Sņežina iegāja pati. Ala bija pilnīgi tumša.

- Uz priekšu, uz priekšu, - karavīrs neskaidri uzkliedza.

2

Karavīri pierasti gāja pilnīgā tumsā - acīmredzot, ceļš viņiem bija labi pazīstams. Sņežina mēģināja saskaitīt soļus, bet drīz vien sajuka. Pilnīgā tumsā ātri zaudē realitātes izjūtu. Apkārt sabiezēja tumsa, spiedīga, nomācoša, un Sņežina nespēja izvairīties no sajūtas, ka tūlīt kaut kur atsitīsies ar galvu. Viņa gāja, ar kājām taustoties pa grīdu, un kareivis visu laiku aizmugurē lamājās un ar automāta stobru grūda mugurā. Beidzot apstājās.

Apakšā kaut kas iedūcās, tad grīdā parādījās šaura, apgaismota josla. Tā kļuva platāka un pārvērtās par lūku - ieeju tunelī, kas stāviem pakāpieniem gāja lejup.

Gūstekņus ievilka iekšā, un Sņežina, paceldama galvu, redzēja, kā akmens plāksne atgriežas savā vietā, cieši nogriežot no alas.

Uz priekšu aizstiepās garš, vāji apgaismots koridors. Tagad karavīri vairs nesteidzās: viņi bija mājās un nebaidījās no vajāšanām.

Viņi sarunājās skaļāk, smējās un atcerējās, cik veikli tika veikta operācija.

Apstājās pie tērauda durvīm. Karavīrs nospieda durvju priekšā pogu, un durvis lēnām slīdēja vaļā. Aiz tām izrādījās diezgan liels vestibils. Tiklīdz ārējās durvis aizvērās, no augšas uzšļācās dušas strūklas. "Tātad", domāja Sņežina, "viņi uzmanīgi pasargā sevi no radiācijas". Duša pārstāja. Karavīri novilka savus skafandrus un, slīdot uz slapjās akmens grīdas, pakarināja tos nišās.

- Noģērbt, - kāds no viņiem, rādot uz skafandru, pavēlēja Sņežinai.

Sņežina paklausīja. Kori pats nespēja tikt galā ar skafandru, un Sņežina nāca viņam palīgā. Tad viņa palīdzēja karavīriem noģērbt Antipinu.

Atvērās iekšējās durvis, un aiz tām atradās tas pats koridors, tikai nedaudz labāk apgaismots. Pie galdiņa pie koridora ieejas sēdēja vēl viens militārists. Automāts karājās virs viņa uz āķa.

- Apsveicu, - viņš teica, ieraugot karavīrus. - Jūs tiksiet apbalvoti.

Koridora vienā pusē bija daudzas identiskas pelēkas durvis. Otra puse bija tukša. Karavīri nogādāja sagūstītos pie trešajām durvīm pēc kārtas. Iekšpusē bija klintī izcirsta telpa ar gludu cementa grīdu. Uz grīdas gulēja lupatu kaudze.

Durvis aizcirtās un sarūsējuši nograbēja aizbīdnis. Zem griestiem knapi kvēloja elektriskā lampiņa. Kvēloja nevienmērīgi, acīmredzot, motors darbojās slikti.

Sņežina izklāja lupatas pa grīdu un uzvilka uz tām Antipinu. Kori, saliecies pie durvīm, vaidēja.

- Dzert, - Antipins ierunājās, neatverot acis. Sņežina piegāja pie durvīm un iesita pa tām ar dūri. Durvis atbalsoja skaļi un ilgi. Sņežina vēl vairākas reizes iesita pa tām.

Pa koridora akmens grīdu noklaudzēja soļi. Apstājās durvju priekšā. “Actiņa” atbīdījās, un kareivis, tas kurš sēdēja pie galda koridorā, jautāja:

- Ko vajag?

- Ūdeni, - sacīja Sņežina. - Un ātrāk.

- Nenomirsiet, - vienaldzīgi nomurkšķēja karavīrs un aizgāja. Sņežina dzirdēja, kā pa grīdu nošņirkst vilktā krēsla kājas. Militārists atkal apsēdās savā postenī.

- Ak Tā! - Sņežina nodomāja. - Nu, tu tā vienkārši no manis neatbrīvosies.

 Viņa ar dūri iesita durvīs un klausījās, kā sitiena troksnis izplatās koridorā ar zvanošu būkšķi. Militārists nereaģēja. Sņežina ritmiski sita pa durvīm tā, ka sitiena skaņa pārklājās ar iepriekšējo mirstošo zvana būkšķi. Tad viņa mainīja tempu un izsita ložmetēja kārtu.

 Kāds nāca no gaiteņa otra gala.

- Kas notiek? - jautāja jaunā balss dežurantam.

Tas teica:

- ūdeni prasa.

- Kāpēc nedevi?

- Nenomirs.