Pēdējais karš

Tagad Ranmakans brauca ar ratiņiem, un viņa garastāvoklis nepavisam nebija tik kaujiniecisks kā parasti. Kaut kas bija noticis. Un šis incidents bija saistīts ar braucienu uz Kalnu dārzu, kur Pavlišs jau iepriekš bija atradis pēdas. Divi un divi ir viegli saskaitīt. Ranmakans zināja, kā to izdarīt. Nebūs savādāk ka tur profesors satika savējos. Bet kas notika tālāk? Nekas labs. Ja viss bija kārtībā, kāpēc sūtīt uz turieni lielo kuteri? Varbūt atraduši vēl kādu citu bumbu patversmi. Tad kapteinis par to būtu stāstījis Renci, būtu bijis steidzami jāceļ jaunas mājas, jau tāpat puse cilvēku dzīvo zem nojumes. Ir labi, ka kupolā vismaz nav lietus. Nē, te kaut kas nav pareizi...

Ranmakans pierasti pārvietoja robota sviru, un tas rāpoja pa ielām. Ranmakans jau bija pieradis redzēt mirušo Manvi. Viņš jau ne reizi vien gāja pa to, staigāja un pat skrēja - viņš aizbēga toreiz, pirms tūkstoš gadiem, no kapteiņa vai, pareizāk sakot, no kapteiņa, kuru viņš bija nogalinājis. Starp citu, viņam radās spilgta doma: tagad slepkavību vairs nebūs. Kā var tiesāt cilvēku par nogalināšanu, ja nav iespējams nogalināt. Lai gan varbūt atdzīvināšanas aparātu patricieši atņems, pievāks sev un nevienam nedos? Bet ir arī cita izeja - ne tikai nogalināt, bet arī sadedzināt cilvēkus, lai nepaliktu pēdu.

Ranmakans apturēja robotu Vaprasa kundzes īpašo preču veikala priekšā. Veikala logs bija izdauzīts, bet istabas aizmugurē varēja saskatīt lielu plīti, ko Ranmakans bija pamanījis savas pēdējās vizītes laikā Manvē.

Ranmakans robotam pateica:

- Pagaidi mani šeit - un iegāja veikalā.

Liekas, ka tur nekas nebija mainījies. Kluss. Tāpat stāvēja kolonnās viena otrā sakrautās bļodas, arī kastroļi sakrauti kaudzē... Žurka, kas nobijusies, metās prom pa istabu. Veikala klusumā Ranmakans saklausīja kaut ko draudīgu. Viņš sagribējās aizbēgt pie robota, paslēpties viņa garo roku aizsardzībā. Varbūt ieslēgt rāciju un sazinieties ar kuģi? Un ko lai saka?

Ranmakans nospieda ar galvu uz skafandra ķiverē ievietoto pogu un sacīja:

- “Segeža?” Es - Ranmakans. Man viss kārtībā.

- Kas, kas? - Bauers asi jautāja.

- Ranmakans. Es esmu pilsētā.

- Ak jā, pavisam no galvas izlidoja. Un kā tev tur iet?

- Labi, - Ranmakans sacīja un izslēdzās.

Viņš nezināja, ka taisni tajā brīdī kuteris sazinājās un Bakovs ziņoja par pazudušo biedru meklēšanas gaitu.

Ranmakans apvainojās uz Baueru. Ir nu gan atriebīgs, pat nevēlas runāt! Ranmakans paskatījās apkārt. Viss ir kluss. Neskatoties uz to, satrauktā, nepieredzētā sajūta kuņģī neatstājās. Ranmakans pēkšņi nodomāja: “Velns ar viņu, ar to plīti, es atradīšu citu" - un pagriezās, lai izietu no veikala,  bet izdzirda balsi:

- Nu sveiks, Ranmakan. Nebaidies, nezvani kuģim. Paskaties pa kreisi.

Ranmakans pagriezās pa kreisi, atkāpjoties atpakaļ uz izeju. No kastroļu kaudzes aizmugures iznāca Nemirstīgais, pats personīgi. Nemirstīgais, vecais draugs, bija stipri izmainījies - novājējis, novecojis, retiem gariem, taukainiem matiem, bet ar to pašu apaļo seju un tikpat dzidrām zilām acīm virs saplacinātā deguna un biezām košām lūpām. Tie paši zēnu raibumi uz deguna un vaigiem un tas pats mūžīgais vienkāršais smaids.

- Vai tu mani pazini, Ranmakan? - jautāja Nemirstīgais, pietuvodamies. - Patīkami satikties pēc ilgas šķiršanās.

- Sveiks, - teica Ranmakans. - Sveiks, Nemirstīgais kungs!

- Tikai atceries, draugs: tiklīdz  nospiedīsi saziņas pogu, es tevi nogalināšu. - Nemirstīgais plati smīnēja. - Nebaidies, - viņš piebilda, - mēs tak esam seni draugi.

- Tikai tad Ranmakans saprata, ka arī Nemirstīgais, tāpat kā viņš, ir tērpies skafandrā. Skafandrs viņam nederēja tā kā Ranmakana skafandrs, bet karājās ar platām spīdīgām krokām un izskatījās kā vecs ūdenslīdēja tērps. Līdzību ar ūdenslīdēju papildināja smagie apavi. Uz pleca karājās automāts.

- Mums jāparunā. Nemirstīgais ar viesmīlīga saimnieka žestu norādīja Ranmakanam uz krēslu. Viņš pats apsēdās uz kastes, lai vienlaikus redzētu Ranmakanu un ielu.

8.

Bakova kuteris uzmanīgi nosēdās klajumā blakus tukšajam Ezim. Kādu laiku no kutera neviens neizkāpa. Lokatori pārbaudīja apkārtējo pauguru nogāzes, meklējot aizdomīgus priekšmetus, biozondes pārbaudīja tuvumā esošos cilvēkus, un tikai tad, kad Bakovs bija pilnībā pārliecināts, ka nosēšanās ir droša, Mazulis un Raikovs pieskrēja pie pamestā visurgājēja. Kutera lāzers pagriezās pakaļ astronautiem, tos nosedzot.

Mazulis un Hristo Raikovs uzkāpa visurgājējā. Viss tur atradās savā vietā. It kā būtu pamests pirms minūtes. Aizmugurējā sēdeklī bija vairāki noplūkti ziedi. Mazulis klusi izlamāja Antipinu, ka ļāvis viņiem ienest radioaktīvos ziedus kabīnē. Tad viņš iztīrīja visurgājēju. Mazulis kļūdījās. Visurgājējs pēc katra brauciena joprojām bija jādezaktivē - tajā esošie cilvēki nenovilka skafandrus.

- Varbūt kāda zīme, piezīme? - Bakovs bez lielas pārliecības vaicāja, kad Mazulis izstāstīja viņam redzēto.

- Protams ka nē.