Pēdējais karš

Tika nolemts pacelt kuteri un lidot uz to vietu kalna nogāzē tajā virzienā, kur aizveda pēdas. Kamēr kuteris lēnām virzīsies pa gaisu, zem tā pa pēdām dosies Mazulis un Raikovs.

- Tomēr jūs teicāt, - sacīja Bērns, lēnām lienot cauri krūmiem, - šeit viņi atrada tos ziedus. Hristo, esi draugs, sper divus soļus tajā virzienā un paskati, vai ir paralēlas pēdas. Nē? Ejam tālāk. Šeit ir klajumiņš. Nu kā tev iet, Hristo? Cik daudz?

Bakovs pagriezās pret Leščuku.

- Kāpēc Hristo nedzird?

- Vienu mirklīti.

Kabīnē parādījās Hristo balss.

- Viņi šeit gaidīja, - sacīja Raikovs. - Vairāki cilvēki. Un tad skrēja tavā virzienā. Redzi?

- Redzu, - sacīja Mazulis. - Pēdas kļuva dziļākas.

- Vai visurgājējs ir redzams šeit no krūmiem? - jautāja Bakovs.

- Tūlīt paskatīšos. Nē, nav redzams, - sacīja Mazulis.

- Jā, viņi cerēja, ka Antipins nepamanīs. Tad viņi ievilka mūsējos krūmos un gaidīja Antipinu. Acīmredzot dzirdēja, ka viņš skrien. Tā iekrist!

- Viņš nekad nav karojis, - sacīja Devkali.

- Jebkurā gadījumā, viņu taču brīdināja! Sekojam tālāk.

No augšas bija redzams, kā no krūmiem parādījās divas figūras skafandros un lēnām sāka kāpt lēzenajā kalnā.

- Te redz sliktāk, - sacīja Mazulis. - Bet ir redzams. Figūras uzkāpa uz no augšas labi saskatāmā gaišo akmens oļu nobiruma. Kuteris viņus mazliet apdzina un nolaidās, sāņus no viņu ceļa. Abas galvas parādījās pāri piezemēšanās laukumiņa malai. Izlūki devās pie kutera. Mazulis pacēla roku un vicināja to.

- Varbūt jūs nomainīt? - jautāja Bakovs.

- Priekš kam? Žēl tikai pēdas pazaudējām uz nobiruma. Hristo, kurš apsteidza Mazuli, sacīja:

- Paskaties te. Šeit sūna atkal ir redzama. Mazulis piegāja viņam tuvāk.

- Pareizi, ejam, - viņš teica. - Ka tikai nebūtu lietus. Mums noderētu suns.

- Zem kupola viens ir, - sacīja Kristo.

- Viņš nomirs bez skafandra.

Izlūki rāpās arvien augstāk un tālāk no kutera.

Šeit viņus aizsedza liels akmens, pēc tam viņi atkal parādījās. Bakovs negribēja viņus izlaist no acīm.

- Pacel kuģi, - viņš teica Leščukam. - Meklēsim citu piezemēšanās punktu.

Kuteris uzlidoja, un izlūku figūriņas atkal kļuva redzamas.

- Nav nekādu pēdu, - sacīja Mazulis. - Akmeņi sākušies. Izlūki apstājās šauras dobes priekšā. Kuteris pacēlas vēl augstāk. No augšas bija redzams, kā dobe sašaurinājusies, pārvēršas par šauru plaisu, pazūd starp milzīgajiem klinšu fragmentiem.

- Mums būs grūti viņus novērot, - sacīja Bakovs.

- Nav cits izejas, - sacīja korona Aro.

- Ejiet, - sacīja Bakovs Mazulim. - Tikai ļoti uzmanīgi. Kāds var slēpties aiz klintīm, bet mēs no augšas neredzam.

Izlūki lēnām kāpa uz augšu. No augšas šķita, ka viņi mīcās uz vietas - kāpiens bija diezgan stāvs, un skafandros nebija viegli pārvarams.

Mazulis un Raikovs uzkāpa plaisas augšējā daļā, kur sienas gandrīz aizvērās virs galvas, un Bakovs jau gatavojās nolaisties vēl zemāk, lai apgaismotu ar prožektoru, kad Mazulis paziņoja:

- Nu re, es tā jau domāju.

- Kas?

- Ala.

- Neejiet tajā.

- Bet mēs arī neieejam. Ko mēs darīsim tālāk?

- Tur neielīdīs mazais izlūkošanas disks? - jautāja korona Aro.

- Nē. Ejas diametrs ir mazāks par metru, pat robots netiks cauri.

- Ejiet atpakaļ, - pēc pauzes sacīja Bakovs.

- Priekš kam? - jautāja Mazulis. - Vienalga jātiek alā.

- Bet ne jau divatā, - sacīja Bakovs. - Ies arī doktors...

- Un es, - sacīja Devkali. - Es varu noderēt.

- Un Devkali, - sacīja Bakovs. - Sagatavojiet prožektorus.

Atgriešanās ceļš caur spraugu prasīja daudz mazāk laika. Pēc desmit minūtēm Mazulis ar Raikovu, aizelsušies, iekāpa atpakaļ kuterī. Doktors viņus dzirdināja ar stimulatoru, bet pa to laiku Bakovs sazinājās ar "Segežu", un pastāstīja par nesenajiem notikumiem.

Pašā "Segežā" nekas nenotika. Tikai Ranmakans atgriezās ar lielu plīti, par ko sievietes bija sajūsmā.

9

Mazulis, doktors, Devkali un Raikovs uzkāpa pie alas ieejas. Aiz viņiem gāja robots, vilkdams lielu prožektoru un stacionāru ģeoloģisko lāzeru. Kuteris atkal pacēlās un karājās virs iedobes.

Ieeja alā bija gandrīz apaļa, un to varēja pamanīt, tikai pieejot tuvu: caurumu aizsedza klints. Mazulis ieslēdza lukturīti uz savas ķiveres un paspīdināja iekšā. Stars iegāja tumsā un izklīda tur.

- Liela ala, - sacīja Pavlišs.

Pavlišs pa visu brauciena laiku nebija pateicis ne vārda. Citos apstākļos mazulis noteikti pievērstu uzmanību šim dīvainajam faktam un pievērsis tam arī citu uzmanību. Bet tagad viņš nepamanīja doktora neparasto klusēšanu, un, ja arī pamanīja, tad nepievērsa tai uzmanību.

Mazulis noliecās un apgaismoja lūkas apakšējo malu. Mala bija saskrāpēta. Daži no skrāpējumiem bija ļoti svaigi.

- Viņiem jābūt šeit. Brīdināt par mūsu ierašanos?

- Kā?

- Dot sirēnu.

- Pagaidi, - doktors teica. - Visticamāk, viņi jau tāpat zina, ka mēs esam šeit.

Doktors pavēlēja robotam tuvoties pie pašas ieejas.

- Tu gribi ievietot lielo prožektoru?

- Jā.

- No šejienes mēs diez vai kaut ko redzēsim. Sākumā, vienalga kādam būs jāieiet alā. Es iešu pirmais.