Pēdējais karš

- Atnes ūdeni, pulkvedis lamāsies. Viņam šitie nepieciešami. Es pasēdēšu tavā vietā.

Militārists nolamājās, bet aizgāja. Pēc piecām minūtēm durvis atvērās, un karavīrs iegrūda Sņežinai kvadrātveida skārda kārbu. Lodējums bija bojāts un kārba tecēja.

- Dzer.

Sņežina padzirdināja Antipinu. Viņš uz brīdi atvēra miglainās acis, gribēja kaut ko pateikt, bet atkal zaudēja samaņu. Sņežina noliecās pie profesora:

- Jūs jūtaties slikti?

- Nekas, tas drīz pāries, - sacīja profesors. - Vai mehāniķim ir labāk?

- Jā.

- Tas viss ir mana vaina, - sacīja profesors. - sasodītā vecuma aizmāršība. Pirms manas nāves šajos kalnos sāka kaut ko būvēt. Tikai ne šajā nogāzē - aiz pārejas. Es aizmirsu. Vajadzēja brīdināt kapteini.

- Es domāju, ka viņiem tur vajadzētu būt citai izejai, - sacīja Sņežina. - Ja šī ir militārā bāze, tad mūs ieveda caur slepenu rezerves ieeju.

- Jums taisnība, - Kori sacīja, viebdamies no sāpēm. - Šī ir armija. Viņi paredzēja šādu iespēju. Un tomēr, pusotra gada sēdēt šajā bedrē...

Antipins ievaidējās un pagriezās uz sāniem. Viņš centās piecelties.

- Guli, Vaņa, - sacīja Sņežina.

- Mēs iekļuvām ... lamatās?

- Slazdā, - sacīja profesors. - Ļoti muļķīgi iekritām slazdā.

- Velns parāvis! - sacīja Antipins. - galva plīst pušu. Kā viņi mūs sagūstīja? Es, atceros, izlīdu pa lūku līdz pusei, lai paskatītos, un tad kāds mani sāka žņaugt, un es nokritu. Tas arī viss.

- Pilnīgi pietiekami. Vienīgais mierinājums, - sacīja Kori, - viņi mūs nenogalināja uzreiz. Tātad, vēl negatavojas.

- Kopumā situācija nav tik slikta, - ar izspēlētu optimismu sacīja Sņežina. - Tagad mēs zinām, kur viņi slēpjas, un sazināsimies ar viņiem. Mēs taču to gribējām.

- Klusu, - sacīja Kori. - Nāk. Pa gaiteni klaudzēja zābaki.

Durvis atvērtas. Koridorā stāvēja garš karavīrs mundierī, kas bija dekorēts ar zelta izšuvumiem ar spīdīgām zīmēm uz labā pleca.

- Vai jūs varat ienākt pie manis? - jautāja militārists. - Šeit mums būs neērti sarunāties.

Sņežina vēlējās atbildēt, bet Antipins viņu pārtrauca:

- Ja man palīdzēs, tad es aiziešu. Tālu jāiet?

3

- Es jūs netraucētu, ja tas nebūtu steidzami, - iesāka augstais karavīrs, kad sagūstītie apsēdās viņa kabineta nobružātajos ādas krēslos.

Kabinets, tāpat kā kamera, bija izcirsts klintī, bet celtnieki centās tam piešķirt kaut kādu komforta izskatu. Sienas bija pārklātas ar koka paneļiem līdz krūšu augstumam, un grīdu klāja plastmasas paklājs.

- Es atvainojos par zināmu rupjību, ka mani padotie atļāvās pret jums. Bet saprotiet viņus pareizi: viņu rīcībā bija dažas minūtes, un viņi ļoti ātri un precīzi veica operāciju.

Sņežina beidzot kārtīgi aplūkoja militārpersonu. Viņš bija līdzīgs kurtam kad tas met spalvu - tikpat kalsns, ātrs un mazliet nekārtīgs. Tomēr nekārtība izskatā - formas tērpa nelīdzeni aizlāpītā piedurkne, atšķirīgi apgriezti mati pie deniņiem, netīrumi zem nagiem - uzreiz nepievērsa uzmanību. Uz karavīra krūtīm karājās melnā lingvista kaste. Parastais standarta lingvists no "Segežas".

- Kāpēc mūs vajadzēja dauzīt, sagrābt un vilkt? - jautāja Antipins. - Mēs paši atnāktu pie jums. Mēs jau ilgi meklējām tikšanos ar jums.

- Vai vēlaties pateikt, ka jums bija aizdomas par mūsu eksistenci?

- Jā, - sacīja Antipins. - Pirms dažām nedēļām mūsu grupa Kalnu dārzā atklāja svaigas pēdas. Bet mēs nezinājām, kur jūs meklēt, lai ar jums sazinātos.

- Nu, tagad viss beidzies labi, un mēs esam satikušies, - sacīja militārists. - Ļaujiet stādīties priekšā, Manves ģenerālis Vaprass. Varbūt esat dzirdējuši? Manai mātei bija īpašu preču veikals. Tagad sakiet man: kāpēc jūs mūs meklējāt?

- Kā tā - kāpēc? Mums taču jāsatiekas, - Sņežina bija pārsteigta. - Galu galā mēs visu planētu pārmeklējām, meklējam dzīvus cilvēkus.

- Ne visu uzreiz, - sacīja ģenerālis. Viņš izlīdzināja vienmērīgo matu celiņu un pārdomāti atkārtoja: - Ne visu uzreiz. Vispirms uzdošu jautājumus es. Tā ir mana specialitāte. Pirms kara es biju izlūkošanas priekšnieks.

- Ak, jā, kā tad, es tagad atceros, - sacīja profesors Kori. - Jūs pavēlējāt astoņus studentus sadedzināt dzīvus. Pēc universitātē notikušās demonstrācijas, jūs paziņojāt, ka demonstrācijas organizētāji ir pji spiegi.

- Varbūt viņi arī bija spiegi, - tāpat domīgi sacīja ģenerālis. - Katrā ziņā tuvojās karš, un mēs nevarējām pieļaut demonstrācijas. Kā jūs zināt par mani? Vai esat ligonietis?

- Jā, - sacīja profesors. - Kori no Ligonas. Botāniķis

.- Protams, man vajadzēja uzreiz uzminēt. Jūs esat atšķirīgs no viņiem. Tāpēc pāriesim pie jautājumiem. No kurienes jūs atlidojāt pie mums?

Uzreiz kaut kā neviens neatbildēja. Sņežina paskatījās uz Kori. Mori uz Antipinu. Ne tāpēc, ka viņi negribēja atbildēt, vienkārši katrā grupā vienmēr ir kāds, kurš atbild uz jautājumiem un pieņem lēmumus.