Pēdējais karš

Kuģis nedaudz sadrebēja. Pa atvērto lūku izlidoja kuģa acs - disks ar televizora kameru uz borta, kurš jau bija nolidojis daudzus tūkstošus kilometru virs planētas. Bauers ieslēdza nelielo sekošanas ekrānu. Gar to virmoja kalnu virsotnes un pelēkas alvas krāsas strautu straumes ielejās. Izlūkdisks lidoja ātri, un Bauers ar grūtībām uzminēja salauzīto ceļa joslu. Pār ekrānu skrēja pelēkas, robainas svītras.

- Nolaidiet zemāk, iegāja mākoņos,- sacīja kapteinis.

Bauers pārveda disku pļaujošā lidojumā un sacīja:

- Šeit nāksies to vadīt lēnāk, ka kādā virsotnē neietriecas.

- Jā. Divas minūtes diez vai spēlēs lielu lomu, - sacīja kapteinis. - Viņi tagad varbūt nav vairs botāniskajā dārzā, bet tuvāk ceļam. Pārbaudīsim visu ceļu.

Bauers pamāja ar galvu. Ienāca Bakovs.

- Kaut kas noticis? - viņš vaicāja, pamanījis kvēlojošo ekrānu.

- Nav sakaru, - sacīja Zagrebins. - aizsūtījām izlūkošanas disku.

- Es no tā baidījos, - sacīja Bakovs, kaut arī to nevajadzēja teikt.

Viņam neviens neatbildēja.

Ekrānā, no augšas grūti atpazīta, pie ieejas rezervātā pazibēja arka. Bauers pazemināja ātrumu, un, nolaidies līdz pašam laboratorijas jumtam, disks pagriezās pret zaru pelēko jūkli - uz stādaudzētavu.

Klajumiņa vidū stāvēja visurgājējs. Lūkas vāks bija plaši atvērts. Bauers nolaida disku vēl zemāk, un tas sastinga virs atvērtās lūkas. Visurgājējs bija tukšs.

Bauers, neatlaižot pirkstu no vadības pogas, pagriezās pret kapteini.

- Apli virs zemes, virs pašas zemes, - sacīja Zagrebins.

Pie visurgājēja nebija nekādu pēdu. Zāle stāvēja taisna, it kā cilvēki būtu atstājuši visurgājēju pa gaisu. Katrs zāles stiebriņš bija skaidri redzams uz ekrāna, it kā zem palielināmā stikla.

Nē, izņemot kāpurķēžu - paša visurgājēja pēdas, pie mašīnas nebija citu pēdu.

- Kaut kāda mistika, - Bauers nopūtās, kad disks pabeidza otro apli virs visurgājēja.

- Nekādas mistikas, - atbildēja kapteinis, - vadi disku pa kāpurķēžu ceļu.

Pēdu ķēdīte, ko atstājušas rievotās zoles, šeit un tur bija redzamas uz kāpurķēžu sliedēm.

- Viss skaidrs, - sacīja kapteinis. - Skatieties, kā stāv ezis. Tā atdūrusies krūmos, uz nogāzes. Tur nav turpmāka ceļa. Agrāk tā stāvēja klajumiņa vidū. Tad kaut kas notika ar Sņežinu un Kori, bet tas notika jau krūmos. Tad Antipins piebrauca ar Ezi pie krūmiem, izlēca, skrēja dažus soļus atpakaļ pa sliedēm un arī ieskrēja krūmos. Tas viss notika tik ātri, ka viņam nebija laika vai viņš neuzskatīja par nepieciešamību sazināties. Tagad pārbaudīsim. Jā, redziet, pēdas ved uz krūmiem.

Disks vispirms lidoja pāri spraugai krūmos, un pēdas bija skaidri redzamas no augšas. Tad krūmi sakļāvās. Caur kailajiem zariem kapteinis bija pirmais, kurš ieraudzīja nelielo zilo ziedu koloniju. Daži zari apkārt bija nolauzti.

- Skaidrs. Viņi ieraudzīja ziedus no klajumiņa un devās pie tiem.

- Bet Antipins viņus vēroja no visurgājēja.

Disks atkal peldēja pār zaru mudžekli. Svaigi lūzumi norādīja uz biologa un Sņežinas ceļu; viņi izgāja nelielajā laukumiņā, uz kura arī auga puķes. Tiesa, šeit puķes bija izmīdītas, un tur bija ļoti daudz pēdu. Tās veda uz plaisu klintīs un pazuda zem šķembainiem oļiem.

- Izsauc Pavlišu, - kapteinis pavēlēja Bakovam. Pavlišs atskrēja uz tiltiņu pēc pusminūtes. Varētu padomāt, ka viņš pie durvīm gaidījis zvanu.

- Slava, - sacīja kapteinis, - uzmanīgi apskatiet pēdas. Līdzīgas tām?

- Jā, - sacīja Pavlišs. - tās pašas.

- Gatavojam lielo kuteri, - kapteinis izlēma. - Kutera komandieris Bakovs, komanda - Pavlišs, Cigankovs, Leščuks, Raikovs, korona Aro. No vietējiem iedzīvotājiem - Devkali. Atbildīgais par kuģa apbruņojumu un aizsardzību - Bakovs. Par ritošo daļu - Leščuks. Sagatavošanās un izbraukšana pēc piecpadsmit minūtēm. Izpildīt.

Kad Bakovs izgāja, kapteinis sacīja Baueram:

- Gļeb, pacel disku augstāk, puskilometru vai pat augstāk. Varbūt mūsējie ieraudzīs.

- Vai esat pārliecināts, ka nolaupītāji ir šīs planētas iedzīvotāji? - Bauers jautāja, vērojot, kā laboratorijas ēka uz ekrāna nokrīt un samazinās.

- Atkal jauna ideja? Esmu pārliecināts. Un kas?

- Ak, tas ir ļoti neticami. Šeit dzīvojoši cilvēki pēc visa notikušā.

- Nevar noslēpt uz planētas zvaigžņu kuģi, - sacīja Zagrebins, noraidot Bauera versiju. - Pēc tevis dežūrēs Kudarauskas. Bakova vietā.

- Es neesmu noguris, Genādij Sergejevič.

- Mēs nezinām, cik ilgi meklēšana ieilgs.

- Es ceru, ka ar viņiem nekas slikts nav noticis?

-Nezinu, - sacīja kapteinis. - Nezinu! Kas var zināt? Tik klusa planēta! Nevienas dzīvas dvēseles!

7

Kuteris izripoja līdz pusei no atvērtās kravas lūkas.

- Šodien mūsu draugi kaut kā ir ļoti aktīvi,- sacīja patricietis.

- Jā. Un paņēma Devkali līdzi, - atbildēja Ranmakans, kurš jau sen sajuta, ka kaut kas nav kārtībā.