Pēdējais karš

Kori gribēja atbildēt, bet mainīja savas domas, atmeta ar sauso roku un devās prom - pie saviem ziediem un kokiem, ar stimulantu palīdzību, izaugušiem jau trīs metru augstumā. Kori nodomāja, ka ir pienācis laiks atdzīvināt dažus kukaiņus; jārunā ar koronu Vas. Kori piegāja pie sava krūmu biezoknī paslēptā galda,  izstumdīja atgriezumus, papīrus, ierīces, apsēdās. Sirds darbojās ne visai labi. Diemžēl korona Vas atgrieza veco sirdi. Nomirt atkal, ļoti negribējās. Nebija vērts ņemties ar to izpletni. Lai gan viņš rīkojās pareizi. Vismaz sievietes darbnīcā to saprata. Viņas sacīja:“Skolotāj, atkāpieties, mēs varam iztikt bez jums!” - un nespriedelēja, vai viņš ir patricietis vai plebejs. Bet Ranmakanu vēl jāmāca un jāmāca. Vai varbūt viņš tā arī nomirs, dvēselē sapņojot nokļūt ceturtajā vai pat otrajā kastā. Nē, otrajai viņam nepietiek iztēles. Mums jābrauc uz Kalnu dārzu - lai redzētu, kas tur notiek. Vai vēl daži augi nav uzziedējuši. Galu galā pirms kara turpinājās darbs, kas saistīts ar radiācijas ietekmi uz augu augšanu. Bija interesantas mutācijas. Ja nebūtu gāzes, rezultāti jau varētu parādīties.

Ranmakans arī atgriezās savā šūšanas darbnīcā. Steidzīgi saliktajā mājā bija divi galdi. Uz viena liela, kopīga strādāja - sievietes, piecas sievietes. Otrs galds stūrī bija mazāks. Ranmakans sēdēja aiz tā. Viņš vajadzības gadījumā sazinājās ar tiltiņu vai Lielo māju; viņš veica sarunas ar robotiem, kad viņi kaut ko atvilka no kuģa; viņam vajadzēja veikt grāmatvedību, plānot, kad un kas darbnīcai būs vajadzīgs.

Ranmakans apsēdās pie galda, arī pastūma malā papīrus un aizdomājās. Viņš juta ironiskos sieviešu skatienus un viņu čukstus, saturošus dažas, iespējams, viņam nepatīkamas piezīmes. Bet viņš bija virs tā. Viņš skatījās uz priekšu, nepamanījis sievietes. Viņš domāja, vai nepateikt kapteinim, ka pagājušajā naktī, kad visi jau gulēja, pie ārējās mājas viņš ieraudzīja svešinieku aizsargtērpā. Uz cilvēku nokrita starmešu gaisma, un viņu apžilbināts uz sekundi aizkavējās, pirms ienirt ap stūri. Ranmakans neredzēja seju. Sarunājoties ar Kori karstumā viņš gandrīz izpļāpājās, ka uz planētas ir arī citi cilvēki un ka Pavlišam bija taisnība. Bet tā arī to nepateica, noturējās. Var gadīties, ka šis cilvēks vai cilvēki ir likumīgā planētas vara. Viņi varētu būt stiprāki par kuģi. Un ja tā, tad Ranmakanam varētu būt noderīgi zināt, ka šie citi ir pienākuši tuvu "Segežai".

5

Zagrebins nevēlējās ļaut Kori doties uz Kalnu dārzu. Neatrisinātais noslēpums mulsināja kapteini. "Turklāt," viņš sprieda, "ja tie nezināmie gribētu ar mums tikties, viņi to būtu varējuši darīt jau labu laiku atpakaļ." Tiesa, palika iespēja, ka Pavlišs tomēr kļūdījies. Tā bija loģiska un pārliecinoša. Kapteinis nevēlējās sevi mierināt. Un pat pēc vienošanās ar profesoru, ka viņam jāapmeklē Kalnu dārzs, kapteinis dienu iepriekš uz Kalnu dārzu nosūtīja izlūkošanas disku ar metāla detektoriem un biolokatoriem, kas atradās uz kuģa. Disks neatrada neko aizdomīgu.

- Lūk ko,  - sacīja Zagrebins Antipinam, kurš devās uz dārzu kopā ar Kori un Sņežinu. - No Eža neizkāpt! Nokļūstot tur, visurgājējs tiek apturēts nevis pie mājas, kā pagājušajā reizē, bet tieši dārzā, pie zemes gabaliem. Kāds noteikti paliek mašīnā, vislabāk tu pats, pārējos visu laiku paturot acīs. Visurgājējā lāzers kaujas gatavībā. Ja redzat briesmas, nešaut; nekavējoties paziņot mums un skrieniet no turienes ar visu iespējamo ātrumu. Nedomājot par lepnumu un tā tālāk. Skaidrs?

- Skaidrs,  Genādij Andrejevič, - sacīja Antipins. - Kur nu vēl skaidrāk.” Otru kupolu sāks piepūst rīt?

- Rīt. Atgriezieties, izgulieties un sāciet. Centieties dārzā nelietot ieročus. Pat ja dažiem no jums šķitīs, ka tas ir absolūti nepieciešams. Tu un tikai tu izlemsi. Tev prātīga galva. Tāpēc arī sūtu tevi. Skaidrs?

- Skaidrs, - atkal sacīja Antipins, kurš uztraucās par pavisam citām problēmām. - Būs jāizlieto gandrīz viss dezaktivizators. Divas galējās mājas nonāks zem kupola - tik daudz darba. Kad būs nākamā kravas raķete? Jāziņo, lai dezaktivizatoru neaizmirst.

- Tagad ne tik drīz, pēc divām nedēļām, - sacīja Zagrebins. - tur uz vietas neaizraujieties. Domāsi visu laiku  par kupolu, un notiks kaut kas slikts.

Antipins nedaudz pasmaidīja, un viņa kumpainā deguna gals nedaudz noraustījās. Viņš nekad nebija pietiekami aizrāvies, lai aizmirstu par apkārt notiekošo.

Roboti uzlika Ezim aizsargvairogus. Tagad bija maz ticams, ka to varētu caursist pat tiešs šāviņa trieciens vai lāzera stara lādiņš.

Pirms aizbraukšanas Sņežina atrada Pavlišu un aizveda viņu uz kupolu. Viens no bērniem tur bija saslimis. Pavlišs viņu pārbaudīja, pavēlēja robotam atvilkt medicīnisko izstarotāju - zēnam trūka saules gaismas. Sņežina gaidot ārstu, runāja par poliklīnikas būvniecību ar mednieku-pji. Pēc tam, kad ārsts pabeidza apstarošanu un robots aizbrauca, Sņežina lūdza Pavlišu vakarā atkal atnākt pie bērna. Varbūt tas nav nepieciešams no medicīnas viedokļa, bet tas ir ļoti vēlams no vispārcilvēciskā viedokļa.