Pēdējais karš

- Pārliecinoši runā, Sniedziņ, - sacīja Pavlišs. - Labi, es atnākšu. Kaut kā dārzs strauji aug un plešas. Drīz nebūs kupols, bet džungļi.

- Kori kopā ar Vas, manuprāt, mēģina to sasniegt.

- Žēl, ka mūsu dārzā nav nevienas dzīvas radības.

- Ir viens putns, bet nedzied. Paskaties, tur viņš ir. Starp kokiem mirgoja putns ar garu zilu asti un diviem spārnu pāriem, kas sakārtoti kā tauriņam, viens virs otra.

- Klausies, Sniedziņ, - sacīja Pavlišs. - Tu tiešām tur esi uzmanīga. Es tur redzēju pēdas.

- Nu, es zinu, - sacīja Sņežina. - Es zinu, pati biju kopā tevi un neredzēju nekādas pēdas. Tu neparādīji. Neuztraucieties, mēs būsim uzmanīgi.

- Nopietni, - Pavlišs sacīja. - tu zini, kā es pret tevi izturos.

- Kā to saprast? Ne tā kā pret pārējiem?

- Nē, - sacīja Pavlišs.

- Tātad sliktāk, - pārliecinoši sacīja Sņežina.

Un tad Pavlišs, sajūtot sevi nosarkstam, mēģināja viņai kaut ko paskaidrot. Viņa pēkšņi uztaisīja tik lielas acis, ka Pavlišs nodomāja, ka viņš tajās pilnīgi noslīks. Tūlīt Sņežina nomirkšķinās skropstas, un viņš tur paliks mūžīgi. Sņežina nomirkšķināja skropstas, un Pavlišs, aizvēris acis, izstiepa roku uz priekšu, lai sataustītu cietuma robežas, kurā viņš atradās. Viņa roka saskrējās ar Sņežinas pirkstiem. Un Pavlišs gribēja kaut ko pateikt, bet ne vienmēr var izdomāt, ko teikt. Un viņš teica:

- Es vakarā atnākšu pie zēna. Sņežina pasmaidīja ar acīm.

Tad Devkali atnāca ar resno patrīciju un vienu no jaunajiem un sacīja:

- Sveiks, Slava. Jūs zināt, Sņežina, mēs tikko bijām sanākuši un oficiāli atcēlām kastas. Galu galā mums ir tiesības uz to?

- Jums ir tiesības uz visu, - sacīja Sņežina.  - Jūs esat savas planētas saimnieki.

- Nē, nepavisam ne uz visu, - sacīja patrīcijs, kurš kopumā izrādījās pareizs cilvēks. - Mēs vairs nekarosim. Mēs esam aizlieguši karus. Ar dekrētu. Apbrīnojami labi, vai ne? Es nekad nepadomāju, ka pienāks diena, kad es ar dekrētiem atcelšu karus.

- Vai jums tagad ir valdība? - jautāja Slava.

- Kā  jums pateikt, - atbildēja Devkali. - Šeit ir Renci no Plocijas, viņš agrāk bija ogļracis...

Jaunpienācējs nolieca galvu. Viņš bija spēcīgs cilvēks ar lielām rokām, kājām un stūrainu lielu galvu. Mazas acis bija paslēptas zem ļoti biezām rudām uzacīm. Acis bija ļoti gaišas un spodras.

Pēc tam Pirra, profesors Kori un Us-sa-jan-ka - viens no pji medniekiem. Kaut kas līdzīgs Padomei. Bet valdības pagaidām nav. Mēs ejam pie kapteiņa par to runāt.

- Mēs oficiāli varam izteikt pateicību kuģim par palīdzību, kas sniegta mūsu planētai, - sacīja patricietis. - Es neesmu ievēlēts padomē. Ziniet, visādas jūtas palikušas pret patriciešiem, bet es esmu apmācības jurists un man patīk runāt. Vai jūs to jau esat pamanījuši?

- Es pamanīju, - sacīja Sņežina. - Nu, uz redzēšanos. - Tas jau attiecās uz Pavlišu. - tev arī vajadzētu iet. Un mēs aizbraucam.

Un it kā atbildot uz viņas vārdiem, Ezis no kuģa aizmugures uzkāpa uz zemes, un Antipins, ieraudzījis Sņežinu zem kupola, deva signālu.

- Oi, - sacīja Sņežina, - es atkal nokavējos. Man vēl jāuzvelk skafandrs.

Un viņa aizskrēja uz priekšu uz kuģi, atstājot Pavlišu vienu, pilnīgi aizmirsusi par viņu, it kā pirms trim minūtēm nebūtu sniegusies viņam pretī. Pavlišs devās uz laboratoriju, pārdomājot un šauboties, kā tam arī vajadzēja būt; varbūt Sņežina nedomāja, bet viss notika nejauši? Galu galā, arī tā var būt?

Bet Sņežina, kura lieliski zināja, ka šādu nejaušību nav, sagatavojās divreiz ātrāk nekā parasti, un, stāvot pie izejas lūkas, nožēloja, ka tamburā nav spoguļa.

Visurgājējs apgriezās un mudīgi aizrāpoja kalnos.

Uz tiltiņa kapteinis, pārbaudot savienojumu, jautāja:

- Kā jūtaties?

Sņežina atbildēja pirms Antipina. Viņa teica:

- Mēs jūtamies lieliski.

- Nu, nu, - sacīja kapteinis. - Tikko kas - ziņojiet. Kanāls ir brīvs.

Sņežina jautāja:

- Vai delegācija jau bija atnākusi?

- Kāda delegācija?

- Tad tā tūlīt nāks, - sacīja Sņežina. - Munas planētas valdības pārstāvji.

Kapteinis pagriezās pret durvīm. Tajā brīdī durvis atvērās un delegācija ienāca uz tiltiņa.

- Labdien, lūdzu, apsēdieties, - sacīja kapteinis. - Kur mums labāk sarunājamies? Šeit vai kopkajītē?

Ja jūs neesat aizņemts, labāk ir kopkajītē, šeit mēs traucēsim, - sacīja delikātais Devkali.

Kapteinis devās lejā un, kad stundu vēlāk atgriezās uz tiltiņa, jautāja  sardzes stūrmanim, vai ar Ezi viss ir kārtībā. Viņš atbildēja, ka viss ir kārtībā. Antipins tikko sazinājās.

Tad Antipins paziņoja, ka visurgājējs ir sasniedzis botānisko dārzu.

 - Mēs apstājāmies pie zemes gabaliem un pat atradām veselu ziedu koloniju.

 Pēc piecpadsmit minūtēm Sakari ar Ezi pilnīgi pārtrūka.

6

Kapteinis atradās uz tiltiņa, kad Bauers teica:

- Klusums... Acīmredzot ar savienojumu kaut kas nav kārtībā. Bet gan Bauers, gan kapteinis zināja, ka ar savienojumu viss ir kārtībā. Kaut kas noticis ar cilvēkiem visurgājējā.

- Disku, - sacīja kapteinis.

Bauers, kurš arī agrāk iepriekš bija lidojis ar Zagrebinu, paredzēja kapteiņa vārdus.  Roka nospieda starta pogu.