Pēdējais karš

Vai viņam vajadzētu doties pie Kudarauska, izmantojot ilgstoša paziņas priekšrocības? Bet ja nu pēkšņi Kudarauskas nav uz kuģa?  Citiem jautāt negribējās. Ranmakans bija nedaudz aizvainots uz saviem tautiešiem, ka arī viņu neievēlēja padomē. Viņam taču uz to bija visas tiesības - viņš bija pirmais cilvēks uz planētas. Visticamāk, tās ir kapteiņa un it īpaši Bauera intrigas. Bauers nevar viņam piedot par to šāvienu. Bet pats kapteinis? Vai viņš var piedot? Nē, šeit vispār jāatsakās no cerībām uz karjeru.

- Ranmakan, - sacīja  ogļracis Renci, kurš piederēja zemākajai kastai, bet tagad bija kļuvis par jauno priekšnieku.

Vēl pavisam nesen viņš nekad nebūtu uzdrošinājies uzrunāt Ranmakanu kā pašlaik. Viņam vajadzēja sacīt: godājamais Ranmakan. Tomēr divu kastu starpība. Bet tagad viņš ir vara.

- Kas? - Ranmakans jautāja pēc iespējas vienaldzīgāk.

- Šodien tava kārta doties uz pilsētu ar kravas robotu. Vai atceraties, mums ir jāved no saimniecības preču veikala, kas piederēja kundzei... kāds tur bija viņas vārds ...

- Vaprasa kundze, “Izmeklētu preču tirdzniecība”.

- Jā, tev ir jāpaņem viss, kas ir sarakstā. Vai saraksts pie tevis?

- Varbūt šodien nemaz nevajadzēs braukt?

- Kā tā, nevajadzēs? - ogļracis pār krūtīm salocīja spēcīgās lielās rokas. - pats brīvprātīgi pieteicies. Mums vajag traukus un lielo plīti. Tur ir jābūt.

- Varbūt viņi negribēs, lai es braucu. - Ranmakans pamāja ar galvu pret "Segežu".

- Kāpēc? Vienojās vēl vakar. Robots gaida.

- Tomēr labāk aizietu uz tiltiņa un pajautātu.

- Man nav jāiet uz tiltiņa sīkuma dēļ. Man nav ieraduma veltīgi maisīties pa kuģī.

Pēdējā bija ietverts mājiens par Ranmakana vizītēm pie Kudarauska, ar kuru viņš attaisnoja savas biežās prombūtnes. Ogļracim Ranmakans nepatika. Bet Renci labi apzinājās, ka nevar būt vietas tādai sajūtai kā zemākas kastas locekļa nepatika pret sīku ierēdni. Saprata, bet nepatika. Vienalga.

- Skafandrs tamburā. Tu zini kur. - Renci devās prom.

- Nāksies braukt, - sacīja vienmēr gatavais pasmaidīt un vajadzības gadījumā līdzjūtīgais patricietis. - Vai  vēlaties, lai es sastādītu jums kompāniju?

- Neviens skafandrs tev nebūs piemērots, - sacīja Ranmakans. Šo patricieti viņš neuzskatīja par patricieti. Ranmakans nolēma ieiet lielajā mājā un no turienes kontaktēties ar tiltiņu - vai var braukt?

Kapteinis paņēma cigarešu paciņu no Sņežinas kabīnes. Viņš smēķēja un juta kā reibst galva, un dusmojās uz sevi, ka ir vājāks, nekā viņš pats bija gaidījis un kā bija gaidījuši apkalpes locekļi.

- Ranmakans runā, - sacīja Bauers. - viņš jautā, vai nav atcelta vizīte uz pilsētu pēc kaut kādas plīts.

- Bet kas, bija norunāts?

- Jā. Vakar šim nolūkam piešķīrām  kravas robotu-ratiņus.

- Lai brauc. Tas nav tālu? Vai mēs nevaram iedot kādu, kas viņu pavadītu?

- Nav vairs brīvu skafandru. Uz katru apkalpes locekli atlicis pa vienam. Rezerves uzvilka Devkali un Kori.

- Atrodiet man ogļraci Renci. Viņš zinās. Ja viņš neiebilst, lai brauc. Galu galā mēs esam šeit viņiem, nevis viņi mums.

Ogļraci Renci teica, ka viņš pats atgādināja Ranmakanam par braucienu. Lai dara savus darbus. Veikals divus kvartālus no šejienes. Ranmakans zina, kā izmantot sakarus.

- Labi, - sacīja kapteinis, kurš tajā brīdī daudz vairāk uztraucās par Kalnu dārza problēmu.

Ranmakans noklausījās visas sarunas, noklikšķināja kravas robotam - ratiņiem, kas bija aprīkots ar trim pāriem šarnīru un kaut ko līdzīgu galvai priekšā, un devās uz kupola izeju. Ratiņi paklausīgi ripoja trīs soļus aiz muguras. Tie apstājās tambura priekšā. Ranmakans atvēra lūku pieliekamajā ar skafandriem un tad atcerējās, ka robots tamburā neietilps.

- Ko stāvi? - viņš jautāja ratiņiem. - Vai nezini, kas tev uz kravas tamburu jāiet? Varbūt pirmo reizi?

Ratiņi neatbildēja. Viņi nemaz nevarēja runāt. Turklāt viņi bija pieraduši saņemt pavēles, bet pavēles arvien vēl nebija.

- Ah, kaut tevi tumsa, saplēstu! - sašuta Ranmakans. - dodies uz kravas lūku, dodies ārā un gaidi mani tur.

Ratiņi ieslēdza atpakaļgājienu. Ranmakans aizvēra lūku aiz sevis. Pie izejas no kupola Ranmakans uzkāpa uz ratiņiem, viņš pie tā bija pieradis, jo nepatika staigāt, ja vien nebija īpašas vajadzības, un aizbrauca.

Ranmakans mīlēja vākt trofejas un vilkt tās kupolā. Viņam, meklējot un makšķerējot no kādreiz bagātajām mājām un veikaliem tagad nevienam nepiederošās lietas, šķita, ka viņš tās ņem priekš sevis. Tiesa, kupolā tās bija jāatdod pie galvenajai saimniecei Pirrai, taču joprojām bija iespēja apmierināt lepnumu. Dažreiz Pirra teica:

- Ranmakan, tu esi ģēnijs. Kur tu šito varēji dabūt?

Tad Ranmakans pieticīgi pasmaidīja un atbildēja:

“Ja labi pameklē, vienmēr kaut ko atradīsi.”