- Droši vien esi to norakstījis, - sacīja Pavlišs.- Mans paša stāsts. Ar devīzi, - teica kāds. - Tikai skumjš.
- Bet es lūk vienkārši nevaru uzsākt, - sūdzējās Pavlišs. - Nevaru izdomāt sākumu. Pirmo rindkopu.
- Visgrūtākā ir pirmā rindkopa, - sacīja kāds. Un aizgāja. Pavlišs paskatījās ar acs kaktiņu, bet nelasīja. Pēc tam.
Viņš ievietoja lapu rakstāmmašīnā, izlēmīgi izdrukājot:
"KOSMISKĀS STRAUMES
No rīta uz pilsētas pusi vējš lija ar zirņiem. Viņš noripoja no plakanā kalna, no kokiem norāva pelēkas septembra lapas, savija drazas ap pieminekli stacijas laukumā un metās gar motosliedi uz matrožu apmetni. Tur stāvēja zemas, pašpārliecinātas, simtgadīgas nemainīgas mājās, uz virvēm kā veļa žāvējās zivis un vīnogulāju zaļās šķēles, iztaisnoja muguru, kad no tiem tika noņemti mazo saldo ogu ķekari. Vējš vīna dārzus nesasniedza. Viņš iepinās starp no akmens būvētajiem žogiem.
Šo žogu dēļ krastā bija klusāk. Smilšu un mazu gliemežvāku josla bija blīvi dažādu iedzīvotāju apdzīvota: šauro laivu sastrīpota, sausu aļģu plankumiem piekaisīta, krabju alu izrakāta, nopēdota ar pīļu trīsstūrveida pēdām.
Pīles dzīvoja pie ūdens. Viņi pievāca mirušos bullīšus un caurspīdīgas medūzu bumbiņas. Pēc tam lēnām nolaidās līdz seklajiem viļņiem un, kā burinieki, kuģoja pa zilo ūdeni.
Tālāk pa labi krasts ieliecās, un sākās viļņu dauzīta betona piekraste. Tur bija pilsētiņa. Sezona bija beigusies, un pilsēta vairs neizskaistinājās un neuzsmaidīja ziemeļniekiem. Ornitopteristi sacentās krastmalā, un viņu spārni čabēja kā paisums. Kritušās lapas krājās ap kokiem un noklāja celiņus uz bulvāriem. Zem vasaras kafejnīcu sēnēm vientuļi stāvēja galdi, krēsli jau bija sanesti telpās.
Vējš smaržoja pēc jauna vīna. Viņš ieguva šo aromātu, griežoties pa pilsētu. Vīns tika spiests gandrīz katrā apmetnes mājā. Vīns bija skābs, vājš, bet brīnišķīgi reibinošs. Es biju šeit atvaļinājumā. Esmu ļoti noguris…"
4
Pavlišs sajuta, ka tiešām ir noguris. Un strupceļā. Tagad vajadzētu pievērsties lietas būtībai, bet Pavlišs vēl nebija izdomājis, kā to izdarīt. Bija laiks doties vakariņās, bet iet uz vakariņām negribējās - radošais noskaņojums varēja pazust. Pavlišs paņēma viņam atnesto stāstu un nolēma to izlasīt.
Stāsta nosaukums bija iespiests ar lielajiem burtiem:
"ZILBĀRDIS
Viņš viņu pamodināja rītausmā. Aiz logiem karājās necaurspīdīgs zilums, kurā noslīka meži, lauki un ezeri. Retās tālās pilsētas uguntiņas ar grūtībām izlauzās caur blīvo zilumu.
- Celies, skaistule, - viņš viņai teica. - Es gribu, lai tev iepatīkas manā mājā.
Viņa skatījās prom no viņa. Zili-melnā bārda, kas aizņēma pusi no sejas un gulēja uz krūtīm kā lāpsta, viņu biedēja.
- Paskaties uz mani, - viņš pavēlēja. - tev vienalga būs jāpierod pie manis. Vai es tev nepatīku?
- Nezinu, - viņa teica.
- Es būšu pret tevi labs, - viņš teica. - Es tev nedarīšu pāri. Bet tev visā jāpakļaujas man.