Pēdējais karš

Tā viņa stāvēja vēl dažas sekundes. Viņa zināja, sajuta, ka durvis jau ir atvērtas un viss, kas viņai bija jādara, bija atvērt acis, lai atrisinātu mājas noslēpumu. "Nu," viņa mudināja sevi, "atver acis." Kas darīts, tas izdarīts".

Un viņa atvēra acis.

Viņa gaidīja, ka redzēs jebko, bet tikai ne to, kas parādījās viņas skatienam.

Nelielā aptumšotā telpā gulēja sešas tādas kā viņa. Dažas no viņām bija bez galvas. Un visas bija mirušas. Viņa ar šausmām saprata, ka nav pirmā un, iespējams, arī ne pēdējā šīs mājas iemītniece, un arī viņai sagatavots priekšteču liktenis.

Viņa iekliedzās un, neaizvērusi durvis, metās uz kāpnēm, nepamanot, ka kalps baltajā cepurītē visu redz.

Viņa skrēja pa gaiteni, neatceroties sevi. Viņai gribējās paslēpties, paglābties, aizbēgt... Bet kur? Uz mežu?

Viņa pagriezās atpakaļ un metās uz mājas izeju, uz dārzu.

Un uz sliekšņa saskrējās ar Zilo bārdu.

- Tu biji tur? - viņš jautāja, un viņa balss bija drīzāk skumja, nevis dusmīga. - Tu visu redzēji?

- Viņas... viņas... Tu viņas nogalināji! - Viņa iešņukstējās.- Arī mani nogalināsi!

- Diemžēl tev taisnība, - viņš klusi atbildēja. - Man nav citas izvēles.

... Vakarā, demontējot kārtējo modeli, Roberts Kamiļevs, saukts par Zilbārdi, biorobotu centrālās laboratorijas vadītājs, sēdēja ēdamistabā un negribīgi dzēra astoto stipras tējas tasi.

.- Atkal neveiksme? - vaicāja Gella.

- Tiklīdz viņas saņem brīvu gribu, tūlīt pārstāj klausīt, - Roberts viņai sūdzējās, Plūkājot matiņus no savas melnās bārdas. - Sistēma zaudē stabilitāti. Ziņkārība ir spēcīgāka par paklausības kompleksu.

- Nabadziņš, atkal mēnesis darba pa tukšo!

- Kāpēc pa tukšo? Rīt sāksim darbu pie jauna modeļa. Kāda no Zilbārža sievām izrādīsies pietiekami disciplinēta.

- Un ja simtā? - nopūtās Gella.

Zem stāsta paraksta vietā bija devīze: "Nežēlība."

- Tā, - pats sev sacīja Pavlišs. - Daļēji ne bez intereses.

Radošā noskaņa vienalga bija pagājusi. Pavlišs devās lejā uz kopkajīti, kur sākās vakariņas.

5

- Ā! Redaktors ieradies. - Sņežina bez kādas cieņas sacīja, kad Pavlišs parādījās kopkajītē. - Vai jums jau nes stāstus, romānus un dzejoļus?

- Protams, nes, - atbildēja Pavlišs, atlocīdams salveti. - Un dažas labas lietas.

- Es pie tevis atnākšu vēlāk, - sacīja Mazulis. - Man nav gluži stāsts. Es jau minēju.

- Redzi, Sņežina, - sacīja Pavlišs. - Es tavā vietā, sēstos pie rakstāmgalda.

- Tā tik vēl trūka! - Sņežina bija sašutusi. Pavlišs ar grūtībām nosēdēja līdz vakariņu beigām, steidzās uz savu kajīti. Viņam pēkšņi šķita, ka viņu ir apmeklējusi iedvesma. Viņam šķita, ka no debesīm nolaidusies mūza čabinās ar baltiem spārniem virs galvas. Viņš iedrāzās kajītē, metās pie rakstāmmašīnas, ātri izlasīja jau uzrakstīto, izsvītroja pēdējo teikumu: “Es biju šeit atvaļinājumā; Es esmu ļoti noguris".

Un mūza pazuda. Izšķīda gaisa kondicionētājā. Tikko bija blakus, bet aizgāja. Pavliša pagaidīja atgriešanos, nesagaidīja un bez viņas palīdzības atkal uzrakstīja:

"Es biju tur atvaļinājumā..."

Un tad Mūza pamāja spārnu.