Pēdējais karš

“... es meklēju vietu, kur būtu kluss svaigums bez cilvēkiem. Tāpēc arī uz divām nedēļām apmetos šajā pilsētā, tukšā pansijā.

Lielākā daļa istabu bija aizslēgtas, un mēnesi vēlāk pansionāts tiks slēgts.

Visi mani pansijas kaimiņi bija nejauši cilvēki. Es viņus satiku tukšā kafejnīcā, kas atdzīvojās tikai tad, kad ornitopteristi nāca pusdienot, trokšņaini salika krāsainos spārnus un skaļi strīdējās, lietojot pārāk daudz īpašu terminu. Es apsēdos pie zila galdiņa tuvāk bulvārim, pasveicinājos ar Viktoru, zemūdens agronomu, kura sieva ārstējās ārpus pilsētas, sanatorijā, ūsainu guculi, inženieri no Ļvovas, kura institūtam vietējā rūpnīca izgatavoja kaut kādu ļoti sarežģītu ierīci, un Šarlu, dzejnieku no Briseles. Viņš reiz man pastāstīja, ka viņa mājā tiek veikts remonts, bet remontus viņš nevar izturēt. Tad tur bija Ņina. Paziņa viņai bija iestāstījusi, ka samta sezona šeit ir oktobrī. Paziņa acīmredzami jauca šo pilsētu ar kādu vietu Kaukāzā. Pēc pirmās dienas vilšanās, kad Ņina gandrīz jau devās prom uz dienvidiem, iestājās miers un īsta, nedaudz velkoša un garlaicīga īstas atpūtas sajūta. Un Ņina palika.

Pastāvīgais vējš un aukstā saule, melnās laivas pie jūras, jauna vīna smarža, nejaušības, mūsu dzīves nekonsekvence, vakariņas mājīgā kafejnīcā, putnu vērošana, nokaltušās lapas bulvāru celiņos, baltās pīles jūrā - tas viss izraisīja patīkamu sajūtu par kaut ko gaidāmu - vēstuli, satikšanos..."

Pabeidzis lapu un izvilcis to no rakstāmmašīnas, Pavlišs noskuma. Izrādījās, ka viņš tā arī nebija sasniedzis lietas būtību. Divpadsmitā stunda. Labāk rīt agrāk uzcelties. Galva jau strādā slikti.

Pavlišs izģērbās, pagāja zem dušas un izdzēsa gaismu. Bet nevarēja aizmigt. Dzimstošais stāsts pārtrauca ierasto domu plūsmu, iztraucēja, atdzīvojās, un jau šķita, ka tajā šalcošais vējš ieplūst kajītes klusumā...

6

Durvju rokturis lēnām pagriezās. Durvis atvērās dažus centimetrus. Tad spraugā parādījās kaudze papīra lapu. Loksnes devās pa spraugu līdz grīdai. Durvis klusītēm aizvērās.

- Kaut kāda velnišķība, - Pavlišs sacīja, ieslēgdams gaismu, basām kājām aizplakšķināja līdz durvīm un paņēma lapas.

Šis bija vēl viens stāsts, kura autors vēlējās palikt anonīms.

Gulēt vienalga negribējās, un Pavlišs nolēma izlasīt noslēpumaini atnesto stāstu.

"AĻONA UN IVANS

Ivans atspiedās pret gravas plakano sienu un aizvēra acis.

- Ko tu dari? - jautāja Aļona.

- Nevaru vairs. Minūti atpūtīšos.

- Mums jāpaspēj līdz krēslai, - sacīja Aļona.

- Es zinu, bet, ja nomiršu pusceļā, tev vieglāk nekļūs.

- Nerunā muļķības, - sacīja Aļona. - Šeit nav karstāks kā Sahārā.

- Es nekad neesmu bijis Sahārā, - atbildēja Ivans. - Bet es lasīju, ka dienas laikā viss dzīvais slēpjas ēnā. Vai arī ierokas smiltīs.

- Šeit nav smilšu, - sacīja Aļona.

- Uz šīs planētas vispār nav nekā. Tikai klintis un monstri. Interesanti: ko viņi ēd?

- Iesim, - sacīja Aļona. - Drīz tev atvērsies otrā elpa.