Pēdējais karš

- Astotā, - Ivans viņu izlaboja. - Vai tev ir palicis ūdens?

- Nē, tu taču zini.

- Persijas karalis, bēgot no Maķedonijas Aleksandra, padzērās no netīras peļķes un atzina, ka viņam nav gadījies tīrāks un garšīgāks dzēriens.

- Ja mēs atrastos uz Zemes, es pati padzertos no peļķes, - sacīja Aļona. - Esi pacietīgs. Pēc pieciem kilometriem būs avots.

Desmit minūtes viņi klīda  klusēdami. Priekšā parādījās ērkšķainu pelēku krūmu saaudze.

- Neizskaties uz to pusi, - brīdināja Aļona.

- Tur ūdens, - Ivans nočērkstēja. - Tur ūdens!

- To nedrīkst dzert, - sacīja Aļona. - redzi blakus ir aszobji?

- Tie ir nekaitīgi.

- Tas ir viņu dzirdināšanas caurums. Līdzīgi ar ūdeni pildītiem vīna maisiem, zilpelēki daudzragu dzīvnieki, govs lielumā, lēnām pagrieza galvas, skatoties uz ceļotājiem.

- Vai tu baidies, ka ar mani kaut kas notiks?

- Nevis kaut kas, bet tas pats, kas notika ar ekspedīcijas suni.

- Man stāstīja.

- Bet es pati redzēju, kā Šariks pārvērtās par vienu no šiem monstriem.

- Nu gluži kā pasakā.

- Var būt. Doktors Fukss viņu pēc tam uzšķērda. Pat iekšējie orgāni bija pārveidoti.

- Kā viņš to izskaidroja?

 Aļona paraustīja plecus. Neko neatbildēja.

Viņi pagāja garām ūdenskrātuvei, un Ivans atskatījās, it kā dīķīša vēsais ūdens aicinātu viņu atgriezties.

- Doktors Fukss ierosināja interesantu hipotēzi, - sacīja Aļona. - Vietējās faunas sugas ir viendzimuma. Parasti viņi nekad neiet tālu no savas ūdenstilpes. Tiklīdz viens no dzīvniekiem nomirst - neatkarīgi no tā, vai no vecuma, vai no slimības - otrs aszobis tuvojas rezervuāram, padzeras šo šķidrumu (bāzē ir filma; kad tur nokļūsi, - paskatīsimies) un nekavējoties sadalās divos indivīdos.

- Un kāds ir secinājums?

- Fukss ierosināja, ka dīķis ir bara iedzimtības turētājs. Tur nav ūdens, kaut arī šķidruma sastāvs ir tuvs ūdenim, bet gan vājš fermenta šķīdums, kas nes iedzimtības molekulu ķēdes.

- Un vai daudz šādu dīķu? - jautāja Ivans.

- Pagaidām esam atraduši sešus. Pie katra ganās savs bars.

- Vai pasakai par suni tu tici?

- Nevis ticu, bet pati to redzēju. Tu zini, uz planētas nav ne mežu, ne lielu ezeru vai upju. Un evolūcijas gaitā ūdenskrātuve ir attīstījusi spēju ne tikai uzturēt savu sugu, bet arī ietekmēt citus dzīvos organismus. Ja kāda no šīm govīm nokļūs kaimiņu, svešajā ūdenskrātuvē un dzer no tās, tā pārvērtīsies par šīs ūdenskrātuves iemītnieku. Skaidrs?

- Man ir skaidrs viens: es piekrītu kļūt par govi, tikai nenomirt no slāpēm.