Pēdējais karš

Ivans pielēca kājās, cenšoties notraukt pielipušos pilienus, mēģinot izspļaut siekalas. Viņš gribēja kliegt, bet tā vietā bija dzirdams žēlabains mēkšķiens. Un, nespēdams noturēties uz kājām, Ivans sabruka uz akmeņiem, atsitoties pret tiem ar priekškāju nagiem.

Bars tuvojās viņam un apstājās. Dzīvnieki, kā vienmēr, bija pilnīgi miermīlīgi.

Aļona neatcerējās, cik ilgi viņa nosēdēja uz akmens, aizrīdamās ar asarām, bezspēcību un bailēm. Dzīvnieks, kurš nesen bija Ivans, spiedās pie viņas, grūda degunu pie ceļgaliem, it kā lūdzot: "Palīdzi!" Skafandrs saplaka un absurdi karājās tā, it kā kāds jokdaris būtu tajā apģērbies kazlēnu.

Beidzot Aļona piecēlās, no siksnas uztaisīja kaklasiksnu, uzvēla uz muguras otru mugursomu un devās tālāk uz bāzi. Viņa vairs nejuta nedz žāvējošo karstumu, nedz slāpes.

Pēc piecsimt metriem viņu satika glābšanas grupa...

Bāzē  patīk runāt par to, kā pēc daudzu stundu ilgas meklēšanas, glābēji uzdūrās tuksnesī Aļonai Sergejevnai asarās un spēku izsīkumā. Viņa nesa divas mugursomas un siksnā vilka neglītu āzi skafandrā. Ja jums kādreiz gadīsies būt šajā bāzē, jums noteikti izstāstīs šo stāstu. Un, ja jūs izteiksit šaubas, jūs izvedīs pagalmā, kur nolaidīgi blandās zaļš āzis ar pieciem ragiem. "Rekur viņš ir,"  jums apliecinās, "tas pats kosmonauts Ivans, kurš nepaklausīja Aļonušku." Ivans noteikti nāks pie jums, pieskarsies ar purnu pie ceļgaliem. Viņš ir pilnīgi pieradināts un ļoti pieķēries cilvēkiem.

Ja jūs kļūsiet ziņkārīgi, vai pat šausmināsieties, jūs informēs, ka doktors Fukss katru dienu sola izveidot pretindi un atjaunot Ivanam cilvēka izskatu.

Tikai labāk nav vēlams pēc tam iet pie paša doktora Fuksa. Viņš kļūs ļoti dusmīgs un sacīs, ka ir noguris no šiem muļķīgajiem jokiem, ka šis ir visparastākais vietējais āzis un ka astronauts Ivans sveiks un vesels, savā izskatā, aizlidoja atpakaļ uz Zemi.

Kas zina, varbūt doktoram ir kauns atzīt, ka viņam joprojām nav izdevies izgudrot pretindi..."

7

Pavlišs aizmiga, tiklīdz viņš izlasīja stāsta pēdējo teikumu, un visu nakti viņu vajāja slāpes un bailes kļūt par āzi. "Nē," viņš sapnī sacīja smaidošajai tantei Milai, "es nedzeršu jūsu limonādi." Pārvērtīšos par citronu, būs jāšūpojas uz zara. Tad ar kosmosu, paši saprotiet, cauri būs.”

No rīta pamodies, Pavlišs centās izraidīt pretdabisko briesmu sajūtu, taču dažas minūtes, līdz gongs uz brokastīm atskanēja no apakšas, viņš nespēja piespiest sevi apstāties pie galda un paņemt glāzi ūdens.

- Kaut kādas dumjības, - viņš skaļi sacīja, apsēzdamies savā guļvietā. - Es taču šo stāstu lasīju bērnībā. Pat vārdi sakrīt. Tad viņš nodomāja, ka astronauti izmanto neskaidrus folkloras sižetus, kuriem ir sava pozitīvā puse: tas nozīmē, ka kosmiskā folklora kļūst līdzīga reālai folklorai.

- Žurnāls jau ir saņēmis divus pilnvērtīgus stāstus, - brokastīs sacīja Pavlišs. - Sākumam nav slikti. It īpaši, ja ņem vērā, ka autoru rīcībā bija tikai vakars.