Pēdējais karš

- Līdz bāzei vēl divu stundu gājiens. Vai tiešām nevari paciesties? Man šķita, ka astronauti ir stiprāki garā.

Bet Ivanu pārmetums nesamulsināja. Metāla zoles vienmērīgi klabēja uz karstajiem akmeņiem, un abas planētas saules nežēlīgi dedzināja caur skafandru.  Ēnu šeit nebija. Viena saule spīdēja tieši no zenīta, otrā ritēja gar horizontu, negrasoties rietēt, un stundas laikā spēja trīs reizes apgriezties sarkanīgi karstajās debesīs.

Atkal klints, un pie tās - dīķis, kam apkārt saules svelmē sildās odru bars, kuri neskaidri atgādina zirgus, kas nobadināti līdz galējam stāvoklim.

- Aļonuška, - Ivans lūdzās. - Man jāpadzeras! Man noteikti jāpadzeras!

- Nerunā muļķības! Ejam. Es tev visu izskaidroju.

- Es tev neticu, - Ivans sacīja ar negaidītu naidu. - Un tavam doktoram Fuksam arī ne.

Aļonuška neatbildēja. Viņa turpināja iet uz priekšu, tieva, maza, rūpīgi izžāvēta šīs planētas karstumā, veterāne no pirmās ekspedīcijas, kura jau ceturto mēnesi atradās uz planētas.

...Ivans viņu vakar redzēja pirmo reizi. Kuģa "Tornado" komandieris izsauca viņu uz tiltiņa un sacīja:

- Paņemsi pasta planieri un dosies lejā kopā ar Aļonu Sergejevnu uz bāzi. Pārtiku un ierīces aizveda Daņilovs. Tev vienkārši jāpaņem vēstules. Un vēl viena lieta: zāles. Aļona Sergejevna speciāli uzlidoja orbītā tām pakaļ.

Planieris veica ārkārtas nosēšanos līdzenumā, it kā plato, nesasniedzot piecdesmit kilometru tālo bāzi. Nolaižoties, rācija tika pilnīgi sadragāta. Bet zāļu kaste palika vesela. "Tornado" bija augstā orbītā, un ar to nevarēja sazināties. Nācās iet kājām. Līdz rītausmai, pirms abas saules bija uzlēkušās debesīs, ceļš šķita viegls. Tagad vairs ne...

Priekšā parādījās vēl viens dīķis. Trešais pēc kārtas. Pie tā nebija neviena.

- Viss, - Ivans sacīja, nometot mugursomu. - Es dzeru.

- Šeit arī nedrīkst, - sacīja Aļona. - Dzīvnieki ganās aiz kalna. Es taču zinu.

- Es arī zinu, - Ivans atbildēja. - Un es zinu, ka ar mani nekas nenotiks.

Viņš nometās ceļos un sāka dzert silto šķidrumu.

Alena mēģināja viņu atvilkt no ūdens, kaut ko kliedza, raudāja, bet viņš nedzirdēja - dzēra un dzēra, un dzēra...

Aiz pakalna parādījās pinkainu ragainu dzīvnieku bars. Viņi samēkšķējās un blēja, kad ieraudzīja, kā acu priekšā divkājainais svešinieks pārvēršas par līdzīgu.