— Es esmu pats par sevi. Es esmu no nepiekritējiem. Pārtieku pats no sava darba. Ar visu savu ģimeni.
— Tā saucamais brīvais fermeris?
— Vai arī tā saucamais «civilizācijas apgādājamais». Tā tak jūs mēdzat mūs godāt,— viņš asi uzsvēra vārdu «tā ».
Ivs kādu brīdi vērīgi viņu nopētīja. Spēcīgs, mazliet sakumpis augums ar platiem pleciem. Liela, stūraina galva ar asiem sejas vaibstiem. Dzēlīgs mazo, dziļi iegrimušo acu skatiens. Barga rieva starp kuplajām,
gaišajām uzacīm, dziļas grumbas ap muti. īsi apgriezti, iesirmi mati. Vecmodīgs, mazliet nojucis tumšs uzvalks, elkoņos un uz ceļgaliem apdilis. Gari zābaki no rupjas zamšādas. Lielās, sarkanās rokas smagi balstījās pret bāra leti.
— Nu? Vai agrāk nebija gadījies ar tādiem tikties? — viņš beidzot izsmējīgi jautāja, uz īvu pat nepaskatīdamies.
— Nē, kāpēc ne?— īvs mierīgi iebilda.— Man ir draugs brīvais fermeris.
— Ko tu neteiksi, pat draugs . . . Man gan visi draugi ir tādi paši kā es.
— Gaumes lieta … — īvs paraustīja plecus.
— Bet no kurienes tad ir tas manas kārtas jūsējais draugs?
— Viņš dzīvo Austrālijā.
— Interesanti . . . Kur tad tieši?
— Ziemeļrietumos. Tur ir tāds ciemats — Džeksonvila.
— Paga, paga! Nu gan ir zili brīnumi! Arī es esmu no turienes. Kuru tad jūs tur pazīstat?
— Robertu Roiku.
— Robi? Es tak arī viņu pazīstu. Nu, mūsējais jau viņš ir, bet tāds jocīgs . . . Sacer grāmatas.
— Jā, viņš ir ievērojams rakstnieks.
— Ja viņš rakstītu ko jēdzīgu! Bet šis — par to, kas būs . . . Kā viņš var zināt, būs vai nebūs?
— Viņš ir rakstnieks fantasts, tāpēc viņš raksta par nākotni.
— Tīrās blēņas! Nieki! Kurš var skaidri zināt, kas būs? Kaut vai, piemēram, rīt . . . Vai viņiem tas izdosies vai ne?
— Jūs runājat par eksperimentu? Jāiznāk.
— Bet es domāju, ka neiznāks. Jūs prasīsiet — kāpēc? Tāpēc, ka pirmie kucēni vienmēr jāslīcina . . . Vai jums pašam nav tā gadījies?
īvs noraidoši papurināja galvu.
— Man gan ir. Bet vai tev, daiļaviņ, nav tā noticies, ka pirmie kucēni jāslīcina?— Brīvais fermeris pagriezās pret zilacaino bārmeni, kura ar interesi klausījās sarunā.
— Nē-ē . . .
— Se tev, lūgtum! Un vēl saucoties skuķis!— Viņš trieca pret leti savu smago plaukstu.— Pieminiet manus vārdus, Fjoda Bala vārdus,—viņiem tas neies cauri… Neies cauri!
— Kāpēc tad jūs esat šurp atbraucis?— Ivs jautāja. — Ja «neies cauri», kā jūs apgalvojat, šeit, Mosonā, būs bīstami.. .
— Es gribu pats savām acīm redzēt. Es esmu drosmīgs cilvēks. Pie mums visi ir drosmīgi. īsti vīri tikai starp mums vien vairs palikuši. Sievas jau arī, tiesa kas tiesa. Mēs tak visu darām paši. Ar šīm te rokām. Un mēs visu pieprotam . . . Turpretim šie .. .— Viņš nicīgi paskatījās pa labi un pa kreisi.— Ja te kāds šobrīd atslēgtu siltumu un gaismu, un ūdeni, puse bez vārda runas būs pagalam, tāpēc ka neko nemāk darīt. Tāpat kā šī,— viņš pamāja uz jaunās bārmenes pusi.— Viņa tak neko citu neprot kā spaidīt pogas, bet ja pašai būtu jāuzvāra kafija .. ..
— Nav tiesa!— Odija sadusmojās.— Es protu.
— Manuprāt, jūs mazliet pārspīlējat,— īvs teica Fjo- dam Bālam.— Mūsdienu cilvēki, kas pieraduši dzīvot ar ērtībām, daudzējādā ziņā, bez šaubām, ir atkarīgi no tehnikas, no automātiem. Bet viņi taču paši to visu ir radījuši un, ja būs nepieciešams, pratīs salabot, atjaunot.
— Nē, mani jūs nepārliecināsiet,— Fjods Bals drūmi sacīja.— Es visu mūžu esmu paļāvies nevis uz automātiem, bet uz tām te,— viņš pakratīja savas smagās, sarkanās rokas.— Tās mani nekad nav pievīlušas.
— Kāpēc jūs tomēr atbraucāt šurp?— īvs vēlreiz pajautāja.— Ja runājam nopietni.
— Es tak saku, kā ir . . . Paskatīšos, ka nekas neiznāk, un tad kliegšu pa visu pasauli, ka nav saimnieka un ka maitā labu mantu . . . Vai tad ir kas vērtīgāks par ūdeni? Un nu to kubikkilometriem grūdis kosmosā! Ja vēl kādas vajadzības dēļ, bet nē, piedošanu, sunim zem astes .. .
— Sis ūdens gan nekur Zemei nepazudīs,— īvs pasmaidot teica.— It īpaši tad, ja eksperiments neizdosies. Viss nolīs atpakaļ. Uz jūsu fermu arī.
— Manai fermai lieks lietus nav vajadzīgs.
— Lai nu tā būtu .. . Tātad jūs paklaigāsiet, ka zinātnieki nav pareizi rīkojušies,— un pēc tam? Eksperimentu taču tik un tā atkārtos.
— Neatkārtos. Ja visi kliegs — neatkārtos. Un tad mēs ievēlēsim Visaugstākajā Padomē īstus saimniekus.
— Ak tā! Bet cik tad ir tādu kā jūs, Fjod, brīvo fermeru, kas atteikušies no mašīnu civilizācijas,— loti maz!
— Ja jūs tā mētāsieties ar mantu, būs vairāk. Daudzi pievienosies mums.
— Neviens jums nepievienosies!— pēkšņi iesaucās Odija.— Tā nav tiesa, ka jūsu skaits pieaugs. Jaunieši jums nepievienosies. Jaunieši, kas piedzimuši jūsu fermās, bēg no tām uz neatgriešanos. Es jau nu to zinu. Jaunieši pievienojas tiem, kuri rītdien nospiedis pogu tur, uz ledus plato.
— Vai tu redzējies!— Fjods Bals nicīgi atcirta.— Viņa zinot! Kā tu vari zināt!
— Es arī esmu uzaugusi fermā — tikai ziemeļos, Skandināvijā. Mans tēvs — tāpat kā jūs .. . Bet mēs visi, brāļi un es arī,— mēs neturpināsim viņa darbu. Un, kad tēvam kļūs par grūtu, viņš pametīs fermu, dzīvos pie kāda no mums, un viņa fermas lauki atkal aizaugs ar mežu.