Planētas attīrītaji

Atvaļinājuma laikā ekspresinformāciju ziņojumos tika pieminēts Iva grupas pēdējais atklājums. Ekonomikas Visaugstākā Padome uzskatīja gaisakuģa izlādēšanu par pārāk bīstamu, un īpaša zemūdens celtnieku vienība izraka grunti zem kuģa un dziļi smiltīs un dūņās paglabāja tā atliekas zem četru kilometru ūdens slāņa. Tagad šī vieta bija parādīta uz visām zemūdens kartēm ar īpašu zīmi, bet okeāna kvadrātu Viraka posteņi speciāli novēroja . . . Varbūt tomēr satraukuma vaininieks ir apbedītais gaisakuģis? Bet kāpēc tas jāslēpj no Iva? .. .

Kaut arī vairāk nekā trīs tūkstoši kilometru atdalīja okeānā noklīdušo Kergelēnu no Austrumantarktīdas ledus krastiem, šis ceļa gabals īvam un Remam šķita pats īsākais. Viraka Kergelēnas bāzes četrvietīgā avionraķete «Kvarks-5», kas bija pielāgota lidojumiem ne tikai atmosfērā, bet arī Zemei apkārtējā kosmosa telpā, arvien straujāk palielinādama ātrumu, aiznesa viņus tālu ārpus Zemes atmosfēras robežām, lai pēc dažām orbitālā lidojuma minūtēm pa milzu parabolas atzarojumu viegli nolaistos pie Enderbiju Zemes fjordiem. Tur uz klinšaina plato, kas bija atbrīvots no ledus un klāts ar mūžvecu Zemes granītu, atradās sestā kontinenta galvaspilsēta — pirmatklājēju, zinātnieku, polārpētnieku pilsēta Mosona, vistālākā planētas dienvidos, tā nosaukta slavenajam ledus kontinenta pētniekam Mosonam par godu.

Pusstundu pēc starta no Kergelēnas «Kvarks-5» viegli nosēdās uz Mosonas lidostas apledojušā betona un ašam, zemam vējputenim pa pēdām pieripoja pie viena no pussfēriskajiem, oranžajiem angāriem, kuri gigantiskā lokā iekļāva tuksnesīgo lidlauku. Aerodroma milzīgā platība bija dīvainā pretrunā ar tur valdošo tukšumu. Signāluguņu iezīmētās starta joslas bija pilnīgi tukšas; nekur nekādas kustības — nedz cilvēku, nedz virszemes transporta —, tikai apledojis betons, smalki, nikni zemā

puteņa virpuļi, angāru klusie, oranžie pusapļi un blāvi pelēkas debesis, kas tajā vietā, kur vajadzēja būt saulei, vizuļoja perlamutra krāsās.

— Nudien, kā viņā pasaules malā!— teica Ivs.— Kāpēc tik milzīga lidosta? Tālo reisu avions šeit, kā redzams, ir retums?

— Sis ir viens no pašiem modernākajiem aerodromiem uz planētas,— Rems iebilda.— Tā tikai izskatās, ka te ir tukšs. Manuprāt, šajā brīdī te ik pēc piecām vai desmit minūtēm nolaižas un paceļas tālo reisu avioni. . . Skatieties, tur aiz mums jau tuvojas kāds starpkontinentu laineris.

īvs palūkojās norādītajā virzienā. Pāršķēlis mākoni, ātri nosēdās liels, daudzkrāsainās ugunīs mirdzošs raķeš- kuģis ar strupiem spārniem.

— Kāpēc tad lidlauks ir tukšs?

— Seit viss atrodas zem zemes un angāros . . . Mans draugs, tā taču ir Antarktīda! Turklāt te pašreiz ir ziema. Manuprāt, klajā laukā patlaban nav mazāk kā piecdesmit grādu, un vēl vējš . . . Mosona, lai cik liela būdama, arī galvenokārt ir pazemes pilsēta. Tūlīt mūsu «Kvarks» iebrauks virszemes angāra slūžās — un mēs nokļūsim ierastākos apstākļos un temperatūrā. Antarktīdā pēdējos gados plaši izmanto citu planētu celtniecības pieredzi, tikai bez pretmeteorītu aizsardzības. Dzīvojamie nami, darbvietas un sabiedriskās ēkas ir pilnīgi izolētas no ārējās atmosfēras, tajās tiek uzturēts mēreno joslu mikroklimats. Un tas ir pareizi, jo laika apstākļi šeit, it īpaši uz dienvidiem — pie leduskupola —, daudz neatšķiras, piemēram, no tiem, kas ir uz Marsa.

«Kvarks» palēnināja gaitu. Milzīgā angāra sarkanā siena jau bija pavisam tuvu. Atbīdījās slūžu vārti, un «Kvarks» reizē ar vējputeņa sniega vērpatām nokļuva nelielā, spilgti apgaismotā telpā. Tajā pašā brīdī vārti aiz viņiem aizvērās, bet priekšā atvērās nākamie. Otrās slūžās uz betona grīdas sniega vairs nebija. Viņi izgāja cauri vēl divām kamerām, ko atdalīja masīvas atbīdāmās durvis, un «Kvarks» nokļuva milzīgā, ļoti augstā, spoži apgaismotā zālē, kur atradās vēl ne mazāk par desmit dažāda lieluma avionu. Starp lidaparātiem šurpu turpu staigāja cilvēki lidotāju kombinezonos un parastos ceļojuma tērpos ģērbtu pasažieru grupas.

— Te nu ir modernā Antarktīda,— teica Rems.

īvs neko neatbildēja, bet nodomāja, ka šeit patiešām daudz kas ir mainījies. Atmiņā atausa sniegā ieputināta observatorija uz ledus kupola, kur viņš bija vienā no savām studentu gadu praksēm. Vairākus mēnešus viņi bija atšķirti no ārpasaules un darba apstākļus noteica laika apstākļi. . . Bet tagad pat Kergelēnā, kuru abi ar Remu nupat bija atstājuši, viņam šķita mazāk apdzīvota nekā šī tālo dienvidu zeme, kuras gaisa vārti nekādā ziņā nebija sliktāki par mēreno joslu pilsētu aerodromiem.

ANTARKTIKAS EKSPERIMENTS

Mosonā viņus gaidīja darbu kalni. Vajadzēja precizēt eksperimenta gaitu. Saskaņot noteikumus ar daudzām organizācijām — gan ar tām, kuras tieši piedalījās sagatavošanā, gan arī ar tām, kuras varētu nokļūt apdraudētā zonā, ja palaišana neizdotos. Cita pēc citas sekoja ekspertu komisiju sēdes, un īvam gandrīz visās bija jāpiedalās.