Planētas attīrītaji

— Domājat — ir vērts? Līdz ciematam desmit minūšu gājiens. Laiks ir lielisks. Jums taču nav sevišķi daudz darīšanu ciematā?

— Apmēram stundu, ne vairāk.

— Tad ejiet turp, bet es aizstaigāšu līdz piemineklim un pēc stundas jums pievienošos.

— Kāpēc jums jāiet kājām?— Ivs sāka protestēt.— No šejienes līdz piemineklim ir vismaz trīs kilometri. Nāciet man līdzi, bet no ciemata pāris minūtēs ar elektromobili tiksiet līdz piemineklim.

Rems smaidīdams papurināja galvu.

— Mēs abi vētras laikā jau diezgan izsēdējāmies. Ar vislielāko prieku noskriešu šo ceļu un vēl apskatīšu tuvumā arī lavu. Uz redzēšanos pēc stundas!

Un, atbildi negaidīdams, viņš vieglā solī ātri metās skriešus uz ceļa sazarojuma pusi, šķiet, tik tikko pieskār- darnies ar pirkstgaliem betona gludajai virsmai.

Kad īvs nokāpa pie ciemata ieejas slūžām, viņa pavadoņa pelēkais kombinezons jau bija nozudis aiz rupji tēstajām akmens plātnēm, kas apņēma laukumiņu ap pieminekli.

Biologu ciematā īvam vajadzēja tikai iepazīties ar Kergelēnā arhipelāga sektora ūdens tīrības kārtējo kontroli. Jau vairāk nekā desmit gadu biologi, kam palīdzēja speciāli trenēti delfīni, te veica šo kontroli. Viraka darbinieki laiku pa laikam vienīgi pārbaudīja uzraudzības darbu organizāciju un rezultātus. Viraka bāze Kergelēnā strādāja ciešā kontaktā ar Bioloģijas institūtu, un tomēr Vilens bija lūdzis īvu apmeklēt institūtu un sīki uzzināt, kā veicas darbs Kergelēnā.

Kā varēja spriest pēc kartēm un grafikiem, viss bija kārtībā. Ūdens paraugi, ko īpašās kapsulās delfīni atnesa no Indijas okeāna šis daļas dažādiem kvadrātiem, neuzrādīja piesārņojumu, kas būtu augstāks par pieļaujamo normu.

— Ja Viraka prasības kļūs stingrākas, ir izraudzīti daži iecirkņi, kur būs nepieciešama īpaša rīcība,— noslēgumā sacīja institūta galvenais koordinators,— bet pagaidām viss ir normas robežās.

— Tuvākajos gados tiks paaugstinātas prasības, lai subantarktiskās zonas ūdeņi būtu tīrāki,— pavēstīja Ivs,— to nosaka daudzi iemesli . ..

— Zinu,— galvenais koordinators, demonstrējis kartes un grafikus, izslēdza galda projektoru.— Mēs, biologi, arī esam ieinteresēti. Darba gan būs vairāk . . . Gan jums, gan mums. Atkal būs jāparāda ap daudzām salām piesārņojuma oreoli.

— Vai metāli?

— Ne tikai. Noturīgi ķīmiskie savienojumi, ko cilvēks radījis jau pagājušajā gadsimtā — ķīmijas uzplaukuma rītausmā. Visa planētas biosfēra ar tiem piesātināta. Vēji tos pastāvīgi izpūš no augsnes, tie nāk lejā no stratosfēras, kur pagājušajā gadsimtā tika izsviesti ar sprādzieniem. Paies gadu simteņi, iekams cilvēki galīgi tiks no tiem vaļā. Patlaban tie droši vien vairs nav bīstami, tomēr .. . Viss ir atkarīgs no tā, cik augstu koncentrāciju uzskatīsim par pieļaujamu. Bet to rādīs tikai nākamo paaudžu pieredze.

— Tieši tāpēc jau Viraks cenšas panākt, lai prasības tiek paaugstinātas,— teica Ivs.

— Protams, protams . . . Bet līdz ar to būs nepieciešama attīrīšanas iekārtu modernizācija, tātad milzīgi izdevumi. Seit, subantarktiskajā joslā, institūti un novērošanas stacijas netiks ar to galā. Būs jāiesaista tehnologi.

Ivs nolēma mainīt tēmu:

— Kergelēnā atrodas zonā, kurā, iespējams, kritīs ledus atlūzas, ja Antarktikas eksperiments neizdosies. Vai jums viss ir paredzēts?

— Protams . . . Palaišanas brīžos virszemes celtnēs paliks tikai dežuranti. Pārējie atradīsies pazemes telpās. Seit tas ir vienkārši. Pat mūsu pazemes elektriskā ceļa tuneļos bez pūlēm var izvietot visus arhipelāga iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka risks dabūt uz galvas ledusblāķi nebūs pārāk liels.

— To cer visi . . .— īvs pavīpsnāja.

— Turklāt jādomā taču, ka ledus gabali, krītot atpakaļ uz Zemi, gluži vienkārši iztvaikos.

— To nu gan neviens precīzi nezina. Ir konstatēts, ka uz Zemes krituši komētu ledus kodoli. Tie radījuši pamatīgas katastrofas.

— Vai jūs domājat Tungusas fenomenu pagājušā gadsimta sākumā?

— Kaut vai to.

— Cik atceros, tas tika arī citādi izskaidrots.

— Jā, tā bija . . . Bet, ja uz Kergelēnu gāzīsies ledus- blāķu spiets, ja tie nebūs pacēlušies orbītā, šeit var atkārtoties Tungusas fenomens.

— Ceru, ka tas mums nedraud?

— Eksperimenta autori arī cer, un tomēr . . .

— Ja būs nepieciešams, mēs rīkosimies.

— Tātad,— īvs it kā pa jokam rezumēja,— šobrīd jūsu institūtam nav informācijas, kas varētu kaut kādā ziņā interesēt Viraku.

— Labprāt sagādātu jums to prieku.— galvenais koordinators pasmaidīja,— bet . . . Jūs tāpat jau saņemat regulāri visu informāciju no savas bāzes Kergelēnā. «Kaut kādā ziņā . . .»— viņš domīgi atkārtoja, skatīdamies pāri īva galvai.— Paga, paga . .. Lai gan tam nav ar jums tieša sakara, tomēr, šķiet, mēs paziņojām jūsu bāzei. Bet varbūt neziņojām. . . Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par jaunu, līdz šim nezināmu slimību, ar ko sirgst delfīni?

— Epidēmija?

— Nē, ir tikai divas saslimšanas. Pagaidām divas. Taču abās rezultāts letāls.

— Un kas tā ir par slimību?

— Mēs paši nezinām. Nav izdevies noteikt ierosinātāju vai pat iemeslu.

— Un kas tad ir noticis?