Planētas attīrītaji

— Vai jūs jau esat bijis tā krātera tuvumā?— jautāja Rems, izkāpdams no mašīnas.

— Jā . . . Krāterī ir ledus. Neesmu manījis nekādas vulkāna darbības pazīmes.

— Tāpat kā citos šī arhipelāga vulkānos.

Pagājis sāņus, Rems vairākas reizes dziļi ieelpoja, tad aizvēra acis un nekustīgi sastinga.

īvs pagaidīja, kad viņš beigs vingrinājumu.

— Centrālā plato pakājē ir karstie avoti. Netālu no ģeotermālās stacijas . . .

— Es to zinu,— teica Rems.— Piedodiet, ka tik pēkšņi atslēdzos. Vai jūs nenodarbojaties ar indiešu vingrinājumiem?

Ivs noraidoši papurināja galvu.

— To es darīju tikai skolā. Pēc tam pietrūka pacietības.

— Es gan — visu mūžu. Joga neprasa daudz laika, taču ļauj pastāvīgi saglabāt vingrus muskuļus un skaidru galvu. Ir tādi vingrinājumi, kas atņem jebkuru nogurumu.

Ivs nodomāja, ka pēc gadu desmitiem arī viņš varbūt pievērsīsies šai sistēmai, bet pagaidām . . . Skaļi gan viņš tikai pateica:

— Es dodu priekšroku peldēšanai.

— Tas arī nav slikti,— Rems piekrita, kāpdams iekšā mašīnā.— Tomēr indiešu komplekss ir drošāks. It īpaši augstākie cikli.

— Kādus ciklus jūs pārvaldāt?

Rems brīdi vilcinājās ar atbildi.

— Man ir izdevies pacelties diezgan augstu pa šīs sistēmas kāpnēm . . .

— Trešais cikls? Varbūt pat ceturtais?

Rems tikko manāmi pasmaidīja:

— Pielieciet vēl!

— Vai tiešām piektais? Bet tad jau jūs . . .

— Man ir izdevies sasniegt gandrīz visas pakāpes. Man ir visaugstākā pakāpe jogas noslēpumu apgūšanā.

īvs nespēja slēpt pārsteigumu.

— Augstākā . . . Jāatzīstas, es nebiju domājis, ka mūsu laikmetā to var sasniegt vienā cilvēka mūžā.

— Tieši mūsu gadsimtā tas ir kļuvis iespējams.

— Jūs gan laikam uz Zemes esat vienīgais.

— Nē. Taču mēs neesam daudzi.

— Bez šaubām . . . Un tomēr — kā jums tas izdevās?

— Tas nav grūti, ja ar to nodarbojas sistemātiski un mērķtiecīgi. Kādreiz pastāstīšu sīkāk, un varbūt man izdosies jūs no jauna pievērst šai sistēmai. Man tā ļoti palīdzēja ekspedīcijā uz Marsu.

īvs tomēr vēl nevarēja rimties:

— Jogas augstākā pakāpe! Tātad jums nav nekā neiespējama. Jūs droši vien varat arī. . . lasīt domas, vai ne?

Rems vērīgi palūkojās uz īvu.

— Dažreiz,— viņš nepasmaidījis teica,— tomēr es cenšos to nedarīt.

— Tagad es saprotu . ..

— Ko jūs saprotat?— Rems sarauca uzacis.

— Jūsu izturēšanos pret cilvēkiem. Pret lielāko daļu no tiem.

— Nē,— Rems ļoti nopietni sacīja,— ne jau tāpēc .. . Bet vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai vēl ilgi jābrauc?

— Ne pārāk . . . Ciemats ir aiz pēdējā izrobotā zemesraga.

— Man ir gadījies būt daudzos vulkāniskajos apgabalos,— Rems teica, kad sarkanā apvidus mašīna atkal sāka ripot uz priekšu,— bet tik drūmas vietas es neatceros. Un tas ir skaidrā, saulainā dienā .. . Varu iedomāties, kas šeit notiek, kad plosās no Antarktikas atlidojušās viesuļvētras!

— Visa Džefra pussala ir tāda .. .— Ivs pamāja.— Divas krāsas — melna un sarkana. Arhipelāga visbargākā vieta. No okeāna puses vienā laidā augstas klinšu kraujas — tādas pašas kā šīs, zem mums. Augu valsts nav nemaz, tikai melnas, sastingušas lavas straumes un sarkani izdedžu slāņi. Vienīgā pieeja no jūras — niecīgais Antarktikas līcis. Un tajā ir ciemats.

— Kāpēc biologi iecienījuši tieši šo arhipelāga daļu?

— Viņi šeit nodarbojas ar okeāna bioloģiju. Okeāna dibenā starp piekrastes klintīm ir neparasti bagātīga dzīvība. Tur ir saglabājušies izcili subantarktiskās faunas pārstāvji, pie kuriem divdesmitajā gadsimtā cilvēki gluži vienkārši netika klāt.

Ceļš strauji nogriezās lejup uz mazu, zilu līci, ko puslokā iespīlēja sarkanmelnas kraujas. Līča krastā kā sudrabota pussfēra bija izvietojies Biologu ciemats — apdzīvota vieta Kergelēnā arhipelāga pašos dienvidos.

— Piemineklis atrodas tur .. .— Ivs apturēja apvidus mašīnu un norādīja uz augstu, klinšainu zemesragu, kas no austrumiem norobežoja līci.

No melnajām, bangu iekļautajām klintīm debesu zil- gmē kā bulta ietiecās sudrabots tornis.

Rems kādu brīdi klusēdams vēroja.

— Brīnišķīgi,— viņš beidzot sacīja.— Cik daudz dinamikas cilvēku un delfīnu ķermeņu spirālē! Apbrīnojami vizuāli izteikta tiekšanās paveikt varoņdarbu. Kāds milzīgs talants!

— Tas ir Teors. Viņa skulptūras izdaiļo Kosmonautikas pils ēku. Jaunībā viņš vairākus gadus pavadījis Kerge-

lēnā. Bet, Rem, vai patiešām jūs no šejienes varat saskatīt skulptūras?

— Bez šaubām! Redzu Joti skaidri. Vai tad jūs ne?

— Es tikai zinu, ka tās tur ir. Es taču ne vienreiz vien esmu bijis pie šī pieminekļa. Jūs ārkārtīgi tālu redzat.

— Nē, es redzu pavisam normāli. Taču protu koncentrēt savu redzi. Tā ari ir joga . . .

♦ ♦ ♦

Sarkanā apvidus mašīna tomēr pievīla . . . Apmēram kilometru no Biologu ciemata tā negaidot apstājās netālu no tās vietas, kur atdalījās ceļš uz zemesragu ar pieminekli. Par spīti visām pūlēm, motoru neizdevās iedarbināt.

— Patiesību sakot, es kaut ko tamlīdzīgu paredzēju,— teica Rems, kad kļuva skaidrs, ka kļūme ir nopietna un motors acumirkli nav izlabojams.

— Priekšnojauta?

— Gluži vienkārši neticība muzeja eksponātiem. Labi vēl, ka tas nenotika agrāk.

— Vai izsauksim elektromobili no Biologu ciemata?