Planētas attīrītaji

zemu noslīguši mākoņi, tuksnesīgs, akmeņains līdzenums, kas nolaideni guma lejup uz dienvidiem, uz okeānu . . . Tikai signāluguņu virtenes lidlaukā un blāvas spuldzes pie ieejas lidostas ēkā atgādināja par cilvēka klātbūtni šajā sveloši aukstajā, akmeņainajā tuksnesī, kuru caurcaurēm savā varā bija sagrābusi ledainā auka. Iekšā aiz divējiem vējtveriem Kergelēnas lidostas zemajās telpās valdīja ierastais mājīgums — siltums, neredzamu spuldžu spilgtā gaisma, pūkaini paklāji, mīksti atzveltņi, metālā un kristālā mirdzoši bāri.

Kamēr Ivs un Rems gaidīja metro vagoniņu, kam vajadzēja viņus nogādāt Viraka bāzē Dienvidu ciematā, niknās brāzmas saplūda nepārtrauktos viesuļa auros. Cauri skaņu izolatoriem tie ielauzās iekšā, likdami vibrēt sienām un gaiteņos un hallēs izliktajām milzīgajām krāsaino diapozitīvu plāksnēm ar arhipelāga ainavām. Taču diapozitīvos zaigoja saule, dzirkstīja okeāna zilais spogulis, klintis ietina viršu violetā dūmaka, turpretī aiz lidostas metāla sienām šajā brīdī viss grima necaurredzamā, kaucošā padebešu, lietus un sniega tumsībā.

Startēja avions, ar kuru Ivs un Rems bija atlidojuši, pēc tam vēl viens, bet tad dežurants, kas parādījās reizē uz vairākiem ekrāniem, pavēstīja tukšajām zālēm par Kergelēnas lidostas slēgšanu.

— Kamēr beigsies viesuļvētra,— dežurants paskaidroja un piemiedza ekrānā īvam ar aci.

Viņi bija spiesti pāris dienu aizkavēties Viraka Kergelēnas bāzē.

Tikai tagad — pēc garām sarunām ar Remu — Ivs spēja īsti novērtēt Antarktikas eksperimenta vērienu un nozīmi. Nekas tamlīdzīgs uz Zemes vēl nebija noticis. Bija paredzēts, ka divi tūkstoši raķešu iekārtu, kas tiks novietotas zem katra ledus masīva, atraus no Antarktīdas ledāju bruņām milzīgus gabalus, aiznesīs tos cauri atmosfēras apvalkam un pacels četrās dažādās orbītās desmitiem tūkstošu kilometru no Zemes. Sie ledus blāķi kļūs par pamatu varenai celtniecībai ārpus mūsu planētas — stacijām, kur dzīvos desmitiem tūkstošu cilvēku.

— Pirmās zinātniskās apmetnes ārpus Zemes, pirmās lielās rūpnīcas kosmosā — jūs saprotat, ko tas nākotnē nozīmēs,— Rems pabeidza.— Tomēr tas ir tikai pirmais solis. Pēc tam cilvēki sāks izmantot asteroīdus. Būs vienīgi jāatrisina problēma, kā tos transportēt uz Zemei

tuvākajām orbītām. Bet tas gan ir tikai tehnoloģijas jautājums.

Viesuļvētra plosījās trīs dienas. Ivs vairākas reizes mēģināja sazināties ar Vilenu, taču bez panākumiem. Vienīgi trešajā dienā izdevās noskaidrot, ka akadēmiķis aizlidojis uz kādu no kosmiskajām stacijām.

— Ar Odingvu kaut kas nav lāgā,— no videosakaru ekrāna skaidroja Rišs, kurš atkal dežurēja Galvenās bāzes Centrālajā posteni.— Radušies neparedzēti apstākļi, un Vilens nolēma pats paskatīties.

— Kādi apstākļi?

— To es precīzi nezinu.

— Viraka vadītājs lido uz kādu no kosmosa stacijām, bet Galvenās bāzes dežurējošais dispečers nezina, kāpēc . .. Rišār, es neticu.

— Tu laikam iedomājies, ka Vilens man ziņo katru reizi, kurp un kādēļ viņš dodas.

— Es vismaz esmu pārliecināts, ka pašreiz tu skaidri zini, kur viņš ir, un tev ir tieši sakari ar viņu.

Rišs ekrānā paraustīja plecus.

— Jā gan,— Ivs turpināja,— man nepavisam nav pa prātam tā noslēpumainība, kāda radusies ap dažām Viraka operācijām. Kaut vai Odingvas misija . . . Kad gribēju uzzināt sīkumus, tu, tāpat kā visi citi, centies izlaipoties ar tukšām atrunām. Tagad, kā izrādās, Odin- gvam palīgā devies pats Vilens.

— Par kādu palīdzību tu runā?— Rišs no ekrāna jautāja, skatīdamies kaut kur sāņus.

— Tu to lieliski saprati… Vilena aizbraukšana uz vienu no operatīvajām grupām, turklāt ārpus Zemes robežām,— tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Tieši tāpēc viņš pats negribēja doties uz Antarktīdu un sūtīja mani. Ir atgadījies kaut kas daudz svarīgāks.

— Draudziņ, tu pārspīlē.

— Nepavisam ne! Jā, un kāpēc tiek slēgtas pludmales Klusā okeāna ziemeļrietumu salās?

— Neviens neko nav slēdzis . . .

— Bet Guamas salā?

— Ak Guamā . . . Kaut kāda lokāla piesārņošana. Viena no zemūdens raktuvēm .. .

— Tur nav tuvumā zemūdens raktuvju.

— Kāpēc tu mani pratini?— Rišs neizturēja.— Iedomājies, Guama! Lielā zeme! Agrāk arī tika slēgtas pludmales. Turklāt ne jau Guamā vien.

— Es tur strādāju,— Ivs klusu sacīja.— Tas bija mans sektors — pirms atvaļinājuma. Vai tu to apjēdz? Pats par sevi saprotams, ka es uztraucos. Es jau gribēju tur atgriezties, bet Vilens . ..

— Es zinu. Nomierinies! Nav nekā nopietna .. .

— Riš, paklausies, todien, kad pārbraucu no Eiropas, tu pieminēji vienu kvadrātu, kurā sagaidāmi pārsteigumi. Vai tas nav tur?

— Es vairs neatceros. Vai nu mums mazums pārsteigumu .. .— Rišs atkal skatījās kaut kur sāņus.

— Nu labi,— Ivs nopūties teica.— Es atvienojos. Paziņo Vilenam, ka rit vai parit izlidošu uz Mosonu. Mūs šeit aizkavēja viesuļvētra. Antarktikas eksperimentu pagaidām paredzēts sākt, kā bijis plānots. Jā, vēl pēdējais jautājums — kā klājas Dārijai?

— Viss kārtībā. Lūdza pateikt, lai tu neraizējies.

— Vai tu nevari uz brīdi paaicināt viņu pie ekrāna?

— Diemžēl — nē.

— Kāpēc tā?

— Dārijas šeit nav.

— Kur viņa ir?