Planētas attīrītaji

Nu jau vispārējo uzmanību bija piesaistījis neredzamais īva oponents. Visi sāka drūzmēties ap viņu, un loks, kas bija ielencis Remu, izjuka.

Rems piecēlās un paņēma īvu zem rokas.

— Iesim,— viņš teica,— viņu interesi jau saista kas cits! Es nebrīnīšos, ja daudzi no viņiem rīt dosies nevis uz Mosonu, bet uz Guamu.

Iedams Remam pakaļ cauri žurnālistu pūlim, īvs izdzirdēja:

—.. . Jauks sīkumiņš! Kāda zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm . . . Tāds krāju- miņš, ka var noģiftēt visus Klusā okeāna joslas iedzīvotājus. Tā viņi tur strādā .. .— Balss bija tā pati.

īvs savaldījās, lai nepaskatītos atpakaļ.

+ ♦ +

Pēc stundas viņi abi ar Remu jau lidoja no Kolombas uz dienvidiem. Nelielais avions turējās tikai desmit kilometru augstumā. Lejā klājās blīva mākoņu sega, pār kuru ātri slīdēja aviona slīpā, krustveidīgā ēna. Zem padebešiem smagas bangas vēla Indijas okeāns. Salona priekšgalā uz ekrāna lēnām pārvietojās tā tuksnesīgais klajš. Tuvojās «rēcošie četrdesmitie»— mūžīgā nemiera zona planētas apvalkā; Antarktikas ledainā elpa šeit sadūrās ar tropisko platuma grādu siltajiem, mitrajiem vējiem.

Rems un īvs bija vienīgie pasažieri salonā, kurā pietiktu vietas apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Kergelēna arhipelāgs arī divdesmit pirmā gadsimta beigās joprojām bija viens no visbargākajiem un mazāk apdzīvotajiem Dienvidu puslodes stūrīšiem. Vulkāniska energocentrāle, atomelektrostacija, kas apkalpoja ūdens atsāļošanas iekārtas, Viraka reģionālā bāze centrālajā Antarktikas

sektorā — tas, šķiet, ari bija viss, kā dēļ cilvēki brauca uz šo tuksnesīgo zemes kriksīti, kuru kāds tālās pagātnes jūrasbraucējs bija nosaucis par Izmisuma salām. Protams, dzīves un darba apstākļi Kergelēnā tagad vairs nebija tādi kā pirms piecdesmit vai simt gadiem, tomēr «pastāvīgos» iemītniekus tur varēja uz pirkstiem saskaitīt. Maz bija tādu, kam pietika spēka un vīrišķības pavadīt šajā bargajā zemē vairāk par diviem gadiem.

īvam bija gadījies būt Viraka bāzē Kergelēnā, un nu viņš par salām pastāstīja Remam, kas pirmo reizi lidoja uz turieni:

— Kādreiz — pagājušā gadsimta sākumā un vēl agrāk — Antarktikas ūdeņos Kergelēnā salu sektorā mita milzum daudz vaļu, bet uz piekrastes klintīm bija jūras ziloņu, kotiku apmetnes, tur ligzdoja miljoniem putnu. Divdesmitā gadsimta vidū tie visi bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Biologiem izdevās atjaunot daļu no sektora faunas. Viņi strādāja ciešā kontaktā ar mūsu bāzi .. . Jāatzīmē, ka vaļi un delfīni ilgu laiku vairījās no Kergelēnā salu sektora. Pat jaunie delfīni, kas bija izaudzēti Kergelēnā salu delfinārijos, pameta šo akvāriju, līdzko tiem tika dota vaļa. Biologi ilgi nespēja izskaidrot cēloņus. Tos uzrādīja delfīni paši. Jauns zobenvalis, kas bija palaists brīvībā no delfinārija, vairākas reizes atgriezās stacijā, ar nosacītu signālu izziņodams trauksmi. Sākumā zobenvali nesaprata, bet tad uzminēja, ka viņš aicina sev līdzi. Tika nosūtīta zemūdens laiva, un zobenvalis pētniekus aizveda uz kvadrātu, kas atradās dažus desmitus jūdžu uz dienvidiem no arhipelāga. Tur viņš ienira, norādīdams, kur viņam jāseko. Zemūdene iegremdējās, un biologi atklāja okeāna dibenā īstu tuksnesi. Milzīgā platībā viss dzīvais bija iznīcināts. Sīs kapsētas centrā atradās dziļi dūņās iestidzis kuģa vraks. Tomēr neizdevās noskaidrot, vai kuģis ticis torpedēts pēdējā kara laikā vai speciāli nogremdēts, lai apglabātu okeāna dzelmē briesmīgo kravu, kas uz tā bija. Daudzus gadus turpinājās pagājušā gadsimta «dāvanas» likvidēšanas darbi. Aizgāja bojā vairāki Viraka inženieri, aizgāja bojā arī zobenvalis, kas bija uzrādījis nogrimušo nāves kuģi. Viņiem visiem — cilvēkiem un zobenvalim — biologu pilsētiņā Galvenās salas dienvidu krastā uzcelts piemineklis. Ja vēlaties, mēs rītdien varam to apskatīt.

— Jā, noteikti to apmeklēšu,— Rems domīgi sacīja. — Tagad man nāk prātā, ka esmu dzirdējis par šo gadījumu. Tas bija diezgan sen.

— Apmēram pirms četrdesmit gadiem.

— Es vēl mācījos skolā .. .— Rems, mazliet apmulsis, pavīpsnāja.— Es taču, Iv, esmu par jums daudz vecāks.

— Man ir divdesmit deviņi,— sacīja Ivs un nezin kāpēc arī samulsa.

— Re nu: gandrīz divas reizes. Es jūs mazliet apskaužu . . .

Kādu brīdi abi klusēja, vērodami mazo aviona ēnu, kas aši slīdēja pa nebeidzamo mākoņu slāņa klājienu.

— It kā jau būtu klāt Antarktika,— Ivs klusu ieminējās.

— Līdz tai vēl tālu. Bet līdz Kergelēnai?

Ivs uzmeta skatienu pulkstenim.

— Vēl jālido divas stundas .. .

— Tikpat, cik lidojām līdz Kolombai.

— Mēs žigli pierodam pie arvien lielākiem ātrumiem,— Ivs sacīja.— Vakardienas ātrumi jau šķiet pārāk mazi. Bet šis avions taču lido ašāk par skaņu.

— Mūsu pēctečiem arī gaismas ātrums liksies niecīgs.

— Ja viņi dosies uz citām galaktikām .. .

— Viņi katrā ziņā turp lidos,— Rems pamāja.— Bet tas būs īpašs lidojums. Viņi atradīs veidu, kā sašaurināt telpu.

— To ir grūti iedomāties .. .