Planētas attīrītaji

— Agrāk tā darīja. Atraka un konservēja to, kas bija palicis. Cilvēkiem, kurus tas viss interesēja, kurus tas satrauca, pēc pamatiem, pēc senu mūrējumu paliekām bija jāuzmin, kāds izskatījies viss ansamblis. Tas bija nevis tā laikmeta zinātnes spēks, bet vājums. Cilvēks arvien ir centies ieraudzīt un izzināt, cik vien var. Taču iespējas rekonstruēt pagājušo bija ļoti ierobežotas. Tagad mēs jaudājam vairāk. Mēs varam ne tikai atrast, saprast, izskaidrot atradumu, bet, ja vēlamies, arī atjaunot to tādu, kāds tas bijis radīts. Jūs jautājat — kādēļ? Senatne cilvēkiem vienmēr ir bijusi dārga, bet šajā laikmetā, kad viss apkārt tik strauji mainās, tā gluži vienkārši ir nepieciešama. Ja tā varētu izteikties, tajā ietilpst īpašs tikumisks vitamīns. Tas dod spēkus, uz mūžīgiem laikiem liek iemīlēt dzimto pusi, kur pagājusi bērnība, dzimto planētu; tas spēj padarīt cilvēku humānāku, tīrāku. Ja cilvēki to būtu sapratuši agrāk, Zemes vēsturē nebūtu tik daudz skumju lappušu. Tas nu būtu par senatnes pieminekļiem kopumā . . . Bet arhitektūra savos labākajos darbos ir smalkāka un pilnīgāka nekā citas mākslas, tajā jaušama neatgriežami pagājušu laikmetu garīgā dzīve. Lai saprastu tās valodu, tās melodiju, nepietiek ar drupām vien. Jāredz kompleksā viss, kas bijis radīts. Un tad mēs pat pēc tūkstoš gadiem varēsim saprast meklējumus, pārdomas, pašu atmosfēru, kas apņēmusi mākslinieku, kad viņš radījis savus darbus, radījis visu to, par kā mantiniekiem mēs sevi uzskatām.

— Jums, bez šaubām, ir taisnība,— Rems paklanījies sacīja,— atvainojiet par nesaprātīgo jautājumu.

Divas reizes melodiski noskanēja gongs, un tajā pašā brīdī automāta skaidrā, metāliskā balss pavēstīja, ka ieradies raķešlaineris no Kito un pēc desmit minūtēm tas dosies tālāk — caur Singapūru uz Kolombu.

— Nu mums jāiet,— sacīja Ivs.

Viņi izgāja no vēsās halles uz pusdienas saules pielietās, platās terases. Lejā uz baltā betona lauka, no kura kā stari uz visām pusēm aizstiepās pacelšanās joslas, stāvēja vairākas mašīnas. Starp tām ar savu lielumu atšķīrās nupat atlidojušā lainera sudrabotais cigārs. Smailais, mazliet uzrautais priekšgals atgādināja garu knābi, mirdzošais plūdlīniju korpuss bija līdzīgs plēsonīgas zivs ķermenim. Uz astes slējās īsi spārnu vai spuru trīsstūri. Starp tiem bija ievietoti raķešaparātu konusi. Visa konstrukcija balstījās uz trim riteņiem: viens, pavisam neliels, bija priekšā uz garas konsoles, bet divi aizmugurē pie pašiem dzinējiem. Pat uz aerodroma betona krāšņais laineris šķita traucamies debesīs.

— Varens gan,— ieminējās Rišs.— Droši vien jauna konstrukcija. Nebiju tādus vēl redzējis.

— Līdz Singapūrai tas aizlido vienā stundā,— Ivs paskaidroja.

— Tāds ātrums!— Dārija šausminājās.— Bet augstums?

— Nezinu . . .— īvs paraustīja plecus.— Apmēram astoņdesmit kilometru? . . .

— Divi simti,— sacīja Rems.— Pavisam jaunas mašīnas. Tās tikai nupat sāk apkalpot tālās platuma līnijas. Ar tādu pāris stundās var aplidot apkārt planētai.

No Kito atbraukušie pasažieri jau rindā plūda prom pa

slīdošo perona lenti uz lidostas ēku.

♦ + ♦

Atvadīšanās bija īsa. īvs apkampa māsu, uzsita Rišam pa plecu un uzkāpa uz slīdošās perona lentes. Rems viņam sekoja, pamājis pavadītājiem ar roku. Pie trapa abi paraudzījās atpakaļ. Tālu jau tukšā lidlauka malā nekustīgi stāvēja divas baltas figūras. Mazākā pacēla roku un pavicināja.

— Dzīvo vesela, māšelīt!— īvs nočukstēja un iegāja Remam pakaļ starpkontinentālā raķešlainera pasažieru salona vēsajā mijkrēslī.

Ceļš līdz Kolombai abiem šķita ļoti īss. Viņi apsēdās blakus un visu lidojuma laiku runāja par «antarktisko sviedienu», kā Rems to nosauca. īvs ik pa brīdim palūkojās laukā pa apaļo iluminatoru. Tur bija redzamas violeti melnas debesis ar spožām, nekustīgi sastingušām zvaigznēm un tālu lejā virs Klusā okeāna ekvatoriālās joslas zilganbaltas mākoņu spirāles. Singapūrā viņi uz pāris minūtēm izkāpa uz skrejceļa betona, kas vēl bija slapjš pēc nesen nolijuša lietus. Mikls, karsts vējš dzenāja pavisam zemu virs lidlauka smagus, valgmes pilnus mākoņu vālus. Nedaudz tālāk caur tiem izlauzās saule, un perlamutra miglā neskaidri vīdēja pilsētas debesskrāpju aprises. No jauna sāka smidzināt, un viņi atgriezās lainerī.

Singapūrā lidaparāta pustukšais salons, kurā sēdēja īvs un Rems, pienāca pilns. Pasažieru vidū bija daudz žurnālistu no dažādiem kontinentiem. Kā varēja spriest pēc replikām, arī viņi lidoja uz Antarktīdu, lai piedalītos «leduskalna» palaišanā.

— Manuprāt,— īvs piesardzīgi ieminējās,— visa šī publika tur ir lieka. It īpaši tāpēc, ka diezin vai būs iespējams novērot eksperimentu tiešā tuvumā.

— Bez šaubām!— Rems pamāja. — «Sviediens» tiks vadīts apmēram no simt kilometru attāluma. Ticiet man, visi šie skaļie zēni tālāk par Mosonu netiks. Bet no Mosonas līdz eksperimentālajam poligonam, kā jūs zināt, ir vairāk nekā divi tūkstoši kilometru.

— Kāpēc tad viņi lido?

Rems paraustīja plecus.