Planētas attīrītaji

— Tīrās blēņas,— Dārija sašutusi teica,— jūs savā «pusapdzīvotajā salā» esat galīgi apsūnojuši un nespējat iedomāties, kā pašreiz dzīvo normāli cilvēki uz Lielās zemes. Sis dinozaurs,— Dārija pagriezās pret brāli un norādīja uz Rišu,— domā mūžvecās kategorijās. Viņš nekavējoties ir jāsūta ārstēties, citādi viņa apziņā sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas. Kad mēs pārbrauksim Virakā, es pateikšu jūsu ārstam . . .

— Mums pašreiz nav īsta ārsta,— Rišs melanholiski pavēstīja.— Viņš arī ir atvaļinājumā . . .

— Kas tad jūs ārstē?

— Medicīnas punktā ir dažādi automāti. Kam nepieciešams, var paši dakterēties. Bet pēc ārsta aizbraukšanas, manuprāt, neviens medpunktā nav iegriezies.

— Kā tu zini?— Dārija painteresējās.

— Tāpēc ka es patlaban aizvietoju bāzē ārstu.

— Viņam ir mediķa diploms,— īvs paskaidroja.— Tas ir viens no viņa pieciem diplomiem.

— Četriem,— Rišs drūmi pārlaboja.

Viņi šķērsoja sporta zonu un nokļuva uz plata, saules pielieta bulvāra. Gaiša betona un ziedošu oleandru daudzjoslu lente atdalīja piekrasti ar baseiniem, peldētavām, kafejnīcām un kioskiem no ēnaina parka. Aiz tā debesīs slējās hoteļu torņi visdažādākajās krāsās.

— Seit ir skaisti,— sacīja Dārija.— Beidzot cilvēki iemācījušies apvienot vienotā veselumā arhitektu ieceres ar ainavas dabisko skaistumu. Pat krāsu raibums negriež acīs. Visam jābūt tieši tādam uz tropisko zaļumu, debesu un okeānu ziluma fona. Citā apkārtnē tādi koši torņi droši vien izskatītos bezgaumīgi. Pat šie cilvēki, Riš! Viņu šeit nudien ir pārlieku daudz, bet iedomājies uz mirkli, ka liedags piepeši ir kļuvis tukšs . . .— Dārija apklusa un pievēra acis, mēģinādama iztēloties, kā tas būtu.

— Tas būtu lieliski,— sacīja Rišs.

— Nē!— Dārija apņēmīgi papurināja galvu.— Sis žilbinošais ansamblis tūdaļ tiktu neglābjami sabojāts. Iznāktu teātra dekorācija. Bet dekorācija ir nedzīva, ja nav personu, kas darbojas. Kūrorta projektētāji rēķinājušies tieši ar to, ka šeit vienmēr ir daudz cilvēku.

— Nezinu, nezinu,— Rišs nomurmināja.

— Manuprāt, Dārijai tomēr taisnība,— Ivs aizstāvēja māsu.— Man arī šeit patīk. Šķiet, ka brīvajā laikā es šad tad šurp atbraukšu.

— Kad būsi atgriezies no Antarktīdas.

— Jā, nu jau tikai tad, kad būšu atgriezies.

Sarunādamies viņi bija izgājuši cauri parkam un

uzkāpuši monosliežu ceļa stiklotajā paviljonā. Pēc brītiņa pie perona ātri bez trokšņa pieslīdēja vilciens — garu, cigāriem līdzīgu vagonu rinda. Viegli nošalkdamas, atbīdījās durvis. Ivs un viņa pavadoņi iegāja vienā no vagoniem — tas bija gandrīz tukšs. Viņi nebija vēl paguvuši apsēsties pie platajiem, ovālajiem logiem, kad durvis jau aizvērās un vilciens, spēji uzņemdams ātrumu, brāzās uz priekšu. Pa labi lejā aizvien ātrāk aizplūda ļaužu pārpilnais bulvāris, baltā pludmale, zilais lagūnas spogulis, tad pazibēja daudzkrāsainie hoteļu jumti ar solārijiem un baseiniem — un vilciens, traukdamies aizvien augstāk un augstāk, cik jaudas, drāzās pār piekrastes mežu zaļo joslu uz salas centrālo plato. Tur vilciens uz mirkli pieturēja. Vagonā ienāca vairāki pasažieri gaišos kombinezonos un cepurēs ar platām malām — domājams, zinātnieki, ģeofiziķi vai vulkanologi, kā varēja spriest pēc ierīcēm, kas bija viņiem līdzi. Vēl brīdis ceļā — un vilciens apstājās lidostas stikla paviljonā.

— Tā, esam galā,— pieceldamies sacīja Ivs.

Viņi izgāja zinātniekiem līdzi laukā, un Ivs devās pie dežurējošā koordinatora, lai precizētu savu maršrutu.

Kad viņš atgriezās, Rišs un Dārija sarunājās ar vienu no zinātniekiem — garu, plecīgu hrunetu.

— Iv, mēs tev atradām ceļabiedru!— Dārija līksmi paziņoja.— Iepazīsties — Rems, ģeofiziķis, viņš arī lido uz Antarktīdu.

— Jeremejs Arno,— tumšmatis stādījās priekšā,— es lidoju uz Mosonu.

Ivs ar interesi palūkojās uz viņu. Sportisks augums, plati pleci. Lielas, spēcīgas rokas. No īsā rokasspiediena Ivs izjuta tajās slēpto spēku. Asi, gluži kā no rupja akmens izkalti melnīgsnējās sejas vaibsti. Un acis, kuru vērīgais skatiens, šķiet, caururba, kaut arī tās sedza tumšas brilles. Uz vaigiem un zoda bija neskaidri jaušamas kaut kādu rētu pēdas, bet varbūt tie bija seni apdegumi.

— Pēc pusstundas būs raķešlaineris uz Singapūru un Kolombu,— Ivs sacīja.— No Kolombas vakarā var tikt uz Kergelēnu. No turienes garantēju nokļūšanu Mosonā ar kādu Viraka transportlīdzekli, bez šaubām, ja jums nav padomā kāds vienkāršāks variants.

— Nē,— atbildēja tumšmatis.— Es gribēju lidot caur Keiptaunu, bet tas ir daudz tālāk un tur būtu jāgaida. Labprāt pieņemšu jūsu piedāvājumu, ja tas nesagādā jums liekas grūtības.

— Nekādas,— Ivs apliecināja.

— Tad es iešu rezervēt vietu Ceilonas lainerī.

— Esmu par viņu dzirdējis,— sacīja Ivs, kad Rems bija aizgājis.— Viņš ir slavens zinātnieks, viens no projekta «Ankoss» autoriem — kā transportēt Antarktīdas ledu uz kosmosu. Jādomā, ka mums abiem ir kopīgs ceļojuma galapunkts.