Attēls ekrānā pēkšņi zaudēja asumu, tomēr Ivs paguva ievērot, ka Riša skatiens kļūst šaudīgs.
— Viņa … viņa .. . Viņai bija jāaizbrauc.
— Uz kurieni?
—• Redzi, Dārija . .. vina ir Guamā. Vilens aizsūtīja.
— Kad?
— Vakar pirms izlidošanas pie Odingvas. Rīt viņai jāatgriežas.
— Ak tā,— sacīja Ivs, plati ieplestām acīm vērdamies ekrānā,— tātad Guamā .. . Kad tu šodien runāsi ar Dāriju, pasveicini viņu.
Rišs ekrānā sāka mulsi mirkšķināt acis.
— Pie viena,— Ivs turpināja,— kā ir ar tavu atvaļinājumu? Kad tu brauksi prom?
— Esmu nolēmis pagaidām vēl neņemt atvaļinājumu . .. Atliku uz kādu laiku,— Rišs stomīdamies teica.— Redzi, Vilens lūdza . . .
— Saprotu . . . Nu, paliec sveiks!— Ivs pamāja un izslēdza videoekrānu.
Rems, kas bija klāt pie šīs sarunas, pavīpsnāja:
— Akadēmiķis Vilens negrib atlaist pelnītā atpūtā vienu no saviem palīgiem?
— Muļķības!— Ivs teica.— Drausmīgas muļķības! Risam pazeminājies vispārējais tonuss. Uznākusi apātija. Vilens pats manā klātbūtnē viņam ieteica ņemt atvaļinājumu.
— Nu, jūsu draugs man nelikās sevišķi pārguris — nedz šodien, nedz tad, kad viņš jūs pavadīja. Toties jūs gan esat par kaut ko satraukts …
— Nebūt ne,— Ivs iebilda, bet pats nosprieda, ka Remam, bez šaubām, ir taisnība. Vajadzēja daudz stingrāk uzstāt, lai Vilens ļauj atgriezties pie zemūdens meklējumiem. Tad viņš uzreiz būtu ticis notikumu centrā, nevis dīki tupējis Kergelēnā.
♦ ♦ ♦
Viesuļvētra beidzās naktī. Ivs pamodies tūlīt uzminēja, kas ir mainījies. Valdīja apbrīnojams klusums. Bija izzudusi tikko jūtamā sienu vibrācija, pie kuras viņš pa šīm dienām jau šķita pieradis. Ivs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja astoņi no rīta. Tātad Galvenajā bāzē jau bija pusdienas laiks. Dārija droši vien ir atgriezusies no Guamas. īvs nospieda pogu uz mazās pults, kas atradās pie pagalvja. Viegli nošalkdams, pacēlās aizkars un .. . īvs bija spiests aizmiegt acis — tik spoža gaisma ielauzās istabā. Tā nebija zem caurspīdīgā, ar metālu stiegrotā plastmasas kupola paslēptā ciemata dzeltenīgā «dienasgaisma», bet īsta dienas gaisma, kurā varēja jaust gan debesu spožo zilgmi, gan īstus saules starus.
īvs spēji pielēca kājās un pieskrēja pie loga. Caurspīdīgais kupols virs ciemata bija atbīdīts vaļā. Sudraboto metāla konstrukciju ietvarā bez neviena mākoņa sulīgi zilgmoja debess. Rīta saule, kas vēl nebija saredzama, apspīdēja virs Dienvidu ciemata ielām un jumtiem plaši atvērtā milzu «loga» malu. Ivs pacēla rāmi un ieelpoja pilnu krūti tīrā, ledaini dzeldīgā gaisa, no kura nedaudz noreiba galva.
Dienas vidū — pirms aizbraukšanas no Kergelēnas — viņi abi ar Remu devās uz salas dienvidu krastu — uz Biologu ciematu. Bija viena no tām tik retajām dienām, kuras Kergelēnā var uz pirkstiem saskaitīt, kā teica tehniķis — pavisam jauns puisis, kas pārzināja Viraka bāzes virszemes transportu. Tieši viņš ieteica
izmantot braucienam uz ciematu koši sarkanu apvidus elektromobili.
— Veca mašīna, toties droša,— tehniķis apliecināja, uzsizdams ar plaukstu pa noskrāpēto un iedauzīto kabīni.— Izbrauks gan pa ceļu, gan bez ceļa cauri jebkurai šejienes vētrai. Turpretī tās,— viņš pamāja uz jaunajām mašīnām, ar kurām bija pilns nelielais angārs,— aizpūtis kā knišļus.
— Bet šodien taču ir rāms,— ieminējās Rems un šaubīdamies nopētīja masīvo, sarkano apvidus mašīnu.
— Ha!— tehniķis nezin kāpēc priecīgi iesaucās.— Pie mums pēc dažām minūtēm viss var mainīties. Ņemiet, nešaubieties!
Kā izrādījās, prāvā un smagā apvidus mašīna bija itin izveicīga, turklāt viegli vadāma. Ivs veiksmīgi izbrauca pa ciemata šaurajām ieliņām un ieejas slūžu vārtiem, kas šajā dienā bija plati atvērti. Ticis laukā uz betonētā ceļa, viņš devās uz dienvidiem — uz okeāna pusi.
Ceļš nolaidenām cilpām liecās apkārt tumšām klinšu grēdām, starp kurām pletās viršiem apaugušas ielejas. Spoži spīdēja saule, un trijās viesuļvētras dienās sadzītais sniegs gandrīz visur jau bija paguvis nokust. Vienīgi saules neskartās klinšu ieplakās šur tur vēl bija redzamas baltas, šauras strēles.