Princis Kaspians

Bērni pagriezās un, papardēm un riebīgiem dūcošu mušu mākoņiem pa vidu locīdamies, līda augšup pa nogā­zi. Visapkārt švīkstēja bultas. Viena, spīvi nodzinkstēdama, skāra Sjūzenas bruņucepuri, bet pasitās sānis. Viņi rāpās ātrāk. Lija sviedri. Zēni ar rokām pieturēja zobenus, bai­doties pār tiem paklupt.

Tas bija nogurdinošs skrējiens — atkal tikai kalnup, atpakaļ pa vietām, kuras nupat bija pamestas aizmugurē. Kad visi manīja, ka nav vairs spēka paskriet, kaut arī būtu jāglābj dzīvība, viņi elsodami nokrita miklajās sūnās aiz milzīga akmens pie kāda ūdenskrituma, pārsteigti ierau­dzīdami, ka atrodas jau lielā augstumā.

Bēgļi uzmanīgi ieklausījās. Nebija dzirdams, ka viņiem kāds dzītos pakaļ.

—     Tas nu būtu kārtībā, — teica Trampkins, dziļi ievilkdams elpu. — Mežu viņi nepārmeklēs. Acīmredzot tie bija vienīgi sargkareivji. Taču tas nozīmē, ka Mirazam lejā ir priekšpostenis. Piķis un zēvele! Tik tikko izgājām ar veselu ādu!

—  Es būtu pelnījis krietnu pļauku par to, ka vedu jūs pa šo ceļu, — sacīja Pīters.

—     Gluži pretēji, jūsu majestāte, — teica Rūķis. —Pirmkārt, tas nebijāt jūs, bet jūsu karaliskais brālis, karalis Edmunds, kas pirmais ierosināja braukt pa Skaidrupi.

—   Diemžēl MMD ir taisnība, — piekrita Edmunds, kas, kopš viss sāka iet grīstē, patiešām bija to piemirsis.

—       Bet, ja skatās no cita viedokļa, — Trampkins turpi­nāja, — tad jāpiekrīt, ka, ejot pa manām pēdām, mēs droši vien būtu ieskrējuši tieši rīklē jaunajam priekšpostenim vai vismaz dabūtu mukt tāpat kā tagad. Manuprāt, Skaidrupes virziens izrādījies vislabākais.

—   Laime nelaimē, — piebilda Sjūzena.

—   Ir nu gan laime! — Edmunds norūca.

—   Droši vien tagad būs jāiet atkal pa aizu tieši aug­šup, — teica Lūsija.

—     Lūsij, tu esi varone! — iesaucās Pīters. — Tā runādama, tu smalkjūtīgi izvairījies no teiciena: «Es jau teicu…» Dodamies ceļā!

—   Un, kolīdz būsim nokļuvuši dziļi mežā, — Tram­pkins turpināja, — tad, sakiet ko gribat, bet es iekuršu uguni un pagatavošu vakariņas. Tikai jātiek labi tālu pro­jām no šīs vietas.

Nav nepieciešams attēlot, ar kādām pūlēm ceļinieki tuntuļoja atpakaļ pa aizu. Tas bija krietni smags darbs, taču dīvainā kārtā visi jutās spriganāki. Viņos ieplūda jauni spēki: lieliski bija iedarbojies vārds «vakariņas».

Pulciņš pienāca pie egļu meža, kas dienā bija radījis tādas grūtības, un apmetās kādā ieplakā. Sameklēt kurinā­mo nogurušajiem ceļiniekiem bija tīrās mokas, toties kāds bija skats, kad gaisā uzšāvās liesmas! Visi vilka ārā no kabatām mitros, notraipītos lāča gaļas, vīstokļus, kuri ik­vienam cilvēkam, kas būtu pavadījis dienu telpās, šķistu atbaidoši. Rūķim bija lieliskas idejas, kā gatavot ēdienu. Katru ābolu (viņiem vēl krājumā daži atradās) ietina lāča gaļā, it kā tie būtu nevis kā parastā mīklā, bet daudz biezākā apvalkā uz asa koka uzdurami un tā cepami ķiļķeni. Ābolu sula iesūcās gaļā — iznāca gluži kā cepta cūkgaļa ar ābolu mērci. Lācis, kas pārtiek galvenokārt no citiem dzīvnie­kiem, nav garšīgs, turpretī lācis, kas savā mūžā notiesājis lielu vairumu medus un augļu, ir lielisks, un šis izrādījās tieši tāds lutausis. Izdevās patiesi karaliska maltīte! Un pēc tās, protams, nebija jamazgā trauki — varēja atgulties, vērot Trampkina pīpes dūmus, izstaipīt nogurušās kājas un papļāpāt. Tagad visi loloja lielas cerības, ka rīt atradīs karali Kaspianu un dažu dienu laikā sakaus Mirazu. Varbūt tā cerēt nebija prātīgi, bet tā nu viņiem šķita.

Cits pēc cita visi ātri vien iemiga.

Lūsija atmodās no visdziļākā miega, ko vien var iedo­māties, ar sajūtu, ka nez kāda balss, jaukāka par it visu pasaulē, saukusi viņu vārdā. Sākumā meitenei likās, ka tā ir tēva balss, un tomēr ne gluži tāda pati. Tad viņai šķita, ka saucējs ir Pīters, bet arī šis minējums nebija īstais. Lūsijai negribējās celties: ne tāpēc, ka viņa vēl justos nogurusi, — gluži pretēji — viņa manīja, ka ir brīnišķīgi atpūtusies un ka visos kaulos sāpes pagaisušas; nē, Lūsijai negribējās slieties kājās tāpēc, ka viņa jutās bezgala laimīga un omulīga. Meitene lūkojās tieši augšup uz Nārnijas mēnesi, kas ir lielāks par mūsējo, un uz zvaigžņotajām debesīm, jo apmetne atradās samērā klajā vietā.

— Lūsij, — atkal atskanēja sauciens, taču saucējs nebija nedz tēvs, nedz Pīters. Meitene uzslējās sēdus, satraukumā trīcēdama — tomēr ne aiz bailēm. Mēness bija tik spožs, ka visa apkārtējā sila ainava šķita gandrīz gaiša kā dienā, lai gan izskatījās mežonīgāka. Lūsijas aizmugurē tumsa egļu mežs, viņai pa labi aizas viņā pusē pacēlās robainas klinšu smailes; tieši priekšā līdzens zāliens pletās līdz kokiem apaugušai pļavai apmēram bultas šāviena attālumā. Lūsija ļoti vērīgi ieurbās ar skatienu šajā skupsnā.

— Hm, man nudien šķiet, ka tie kustas, — viņa sev sacīja. — Staigā.