Princis Kaspians

—Jā. Par to un par šo to citu, — ļoti nopietni atbildēja Pīters. —Jums visiem es nedrīkstu to teikt. Bija šis tas, ko viņš gribēja pavēstīt man ar Sjū, jo mēs vairs Nārnijā neatgriezīsimies.

—  Nekad? — Edmunds ar Lūsiju izbiedēti iekliedzās.

—    Jūs abi atgriezīsieties, — Pīters paskaidroja. — Vismaz es no viņa vārdiem diezgan skaidri sapratu, ka viņš nodomājis jūs vēl kādreiz atvest atpakaļ, bet mūs ar Sjū — ne. Viņš teica, ka mēs jau kļūstot pārāk pieauguši.

—Ai, Pīter, — Lūsija žēloja brāli.—Kāda nelaime! Vai tu spēsi to pārciest?

— Domāju gan, — Plters teica.—Viss stipri atšķiras no tā, ko es iztēlojos agrāk. Tu to sapratīsi, kad ieradīsies te pēdējo reizi. Nu, pasteidzamies, te ir mūsu mantas.

Bija savādi un ne īpaši patīkami noģērbt karaļa drānas un, apmainījušiem tās ar skolas apģērbu (kas neizskatījās sevišķi tīrs), doties atpakaļ uz lielo sanāksmi. Daži no nejaukākajiem telmarīniem ņirgājās, taču visi citi radījumi uzgavilējot piecēlās kājās par godu Visaugstākajam kara­lim Pīteram, Raga īpašniecei karalienei Sjūzenai, karalim Edmundam un karalienei Lūsijai. Notika ļoti sirsnīgas un (no Lūsijas puses) asarainas atvadas no visiem vecajiem draugiem. Bērni sabučojās un apkampās ar Lāčiem Lielvēderiem, paspieda roku Trampkinam un pēdējo reizi iz­baudīja Trifeļrača kutelīgās, ūsainās skaujas. Kaspians, protams, gribēja atdot Sjūzenai Ragu, bet Sjūzena, pro­tams, teica, lai viņš to paturot. Un tad pienāca laiks kaut kam brīnišķīgam un vienlaikus briesmīgam — ardievām no paša Aslana, un Pīters nostājās savā vietā, Sjūzena uzlika rokas viņam uz kamiešiem, Edmunds savas — uz Sjūzenas un Lūsija — uz brāļam pleciem, bet uz Lūsijas pleciem nogūlās pirmā telmarīna plaukstas, un tā visi garā rindā tuvojās Durvīm. Tam sekoja laika sprīdis, ko grūti attēlot, jo šķita, ka bērni redz trīs ainas reizē. Vienā pa atvērto durvju dobumu varēja redzēt kādas Klusā okeāna salas žilbinoši zaļās un zilās krāsas — tur, izejot pa Durvīm, tūdaļ atradīsies visi telmarīni. Otra bija Nārnijas pļava, Rūķu un Zvēru sejas, Aslana dziļi iegrimušās acis un baltie plankumi uz Āpša vaigiem. Trešā turpretī (kas aši aizklāja divas pirmās) bija lauku dzelzceļstacijas pelēkais, grantē­tais perona klājums un sols, kam apkārt rindojās ceļaso­mas: tur viņi visi sēdēja, it kā nebūtu ne mirkli izkustēju­šies. Kādu brītiņu sajūta likās mazliet pliekana un drūma — galu galā tik daudz kas bija pārdzīvots. Tomēr negaidīti noskaņojums atkal mainījās, kļūdams jauks, jo gaisā dves­moja pazīstamais stacijas smārds, pār galvām jumās Angli­jas debesis un nākamībā gaidīja vasaras semestris skolā.

—  Nu tad tā! — noteica Pīters. — Tas tik bija piedzī­vojums!

—    Sasodīts! — iesaucās Edmunds. — Esmu atstājis Nārnijā savu jauno kabatas lukturīti…

[1] baltās un sarkanās rozes karš — karš starp Lankasteras un Jorkas dinastijām no 1455. līdz 1485. gadam.

[2] tiorba — 17. gs. mūzikas instruments, lauta ar diviem grifiem.

[3] tigs—sena rotaļa, kurā meklētājam jāpieskaras tam rotaļniekam, pie kura atrodas visu iedomātais priekšmets.

[4] meklētājam, kas stāv citu rotaļnieku vidū, jāpūlas satvert kurpi, kuru stāvētāji laiž pa rokām.