Princis Kaspians

—  A! — ierēcās Aslans. —Jūs mani uzvarējāt. Jums ir cildenas sirdis. Ne tavas cieņas labad, Rīpičīp, bet, ņemot vērā mīlestību, kas saista tevi ar taviem ļaudīm, un vēl vairāk tās laipnības pēc, ko pirms ilga laika pret mani izrādīja tava tauta, kad tā pārgrieza virves, kas sēja mani pie Akmens Galda (un, lai gan jūs jau sen esat to aizmirsušas, tieši tad jūs kļuvāt par Runājošām Pelēm), tu asti dabūsi atkal atpakaļ.

Pirms Aslans beidza runu, aste atkal atradās savā vietā. Tad pēc Aslana pavēles Pīters iecēla Kaspianu Lauvas ordeņa Bruņinieku kārtā, un Kaspians, tikko saņēmis šo apbalvojumu, piešķīra to pašu Trifeļracim, Trampkinam un Rīpičīpam, pasludināja doktoru Kornēliju par savu Lordu Kancleru un apstiprināja Lāča Lielvēdera mantoto pienākumu pildīt Divkaujas laukuma novērotāja pienāku­mus. Atskanēja skaļi aplausi.

Pēc tam telmarīnu kareivjus stingrā apsardzībā, bet bez kādām nievām vai sitieniem pārveda pāri braslam uz Berunas pilsētu, kur visus ieslēdza. Ēstviņi dabūja buljonu un alu. Šie vīri bija sacēluši lielu traci, ka jābrien pāri upei, jo visi baidījās un nevarēja ciest tekošu ūdeni, tāpat kā baidījās un nevarēja ciest mežus un zvērus. Taču beidzot nepatīkamais bija galā, un tad sākās ilgās dienas visjaukā­kās stundas.

Lūsija, sēdēdama Aslana tuvumā un juzdamās brīnišķī­gi ērti, gudroja, ko dara koki. Sākumā viņai likās, ka tie tikai gluži vienkārši dejo, katrā ziņā tie lēni apmeta divus lokus: vienu no kreisās uz labo pusi un otru no labās uz kreiso. Tad meitene pamanīja tos kaut ko iesviežam abu loku centrā. Reizēm viņai šķita, ka koki plēš nost garas matu šķipsnas, citreiz izskatījās, it kā tie lauž pirkstus, bet, ja tā, tad viņiem ir daudz pirkstu, bez kuriem var iztikt, un laušana sāpes arī nenodara. Tomēr, lai ko tie nometa, mestais, pieskāries zemei, kļuva par žagariem un sausiem mietiem. Tad priekšā iznāca trīs vai četri Sarkanie Rūķi ar posās kārbiņām un pielaida sārtam uguni. Sākumā koki sprakšķēja, tad uzliesmoja un beidzot dega rūkdami, kā vajadzētu degt mežaino apgabalu ugunskuram visgarākajā vasaras naktī. Un visi plašā lokā apsēdās ap to.

Tad Bakhs, Silēns un menādas uzsāka deju, daudz mežonīgāku par koku deju, tā nebija domāta tikai priekam un skaistumam par godu (lai gan arī tie nebija aizmirsu) — tā bija maģiska deja par godu pārpilnībai, un, kur vien viņu rokas pieskārās un kājas piedūrās, parādījās dzīru cienas­ti — cepta gaļa, kas pildīja birzi ar tīkamu smaržu, kviešu un auzu plācenīši, medus un daudzkrāsaini cukura gabali­ņi, un krējums, tik biezs kā putra un gluds kā stāvošs ūdens, firziķi, nektarīni, granāti, bumbieri, vīnogas, zemenes, avenes—veselas augļu un ogu piramīdas un straumes, kas atgādināja ūdenskritumus. Tad lielās koka krūzēs, kausos un biķeros, kas bija apvīti ar efejām, parādījās vīni — tumši un biezi kā zīdkoka sulas sīrups, dzidri un sarkani kā atšķaidīta jāņogu želeja, dzelteni vīni, zaļi vīni, kā arī dzeltenzaļi un zaļgandzelteni vīni.

Koku cilvēkiem bija sarūpēta cita ēdienu karte. Kad Lūsija ieraudzīja Klodsliju Liekšķernieku un tā kurmjus dažādās vietās (Bakhs bija tās norādījis) irdinām velēnu, viņa saprata, ka koki ēdīs zemi, un tīri vai nodrebinājās. Bet, kad meitene redzēja zemi, ko patiešām tiem atnesa, viņas noskaņojums pilnīgi mainījās. Šie ļaudis sāka ar leknu, brūnu mālu, kas stipri līdzinājās šokolādei, patie­šām tik stipri, ka Edmunds pamēģināja gabaliņu nogaršot, taču nebūt neatzina, ka tas ietu pie dūšas. Kad leknais māls bija apmierinājis lielāko izsalkumu, koki pievērsās zemei, kāda atrodama Somersetā, kur tā ir gandrīz sārta. Viņi teica — tā esot vieglāka un saldāka. Siera vietā viņiem piedāvāja kaļķainu augsni, un maltīte turpinājās ar izsmal­cinātiem saldumiem no visizmeklētākās grants, kas bija appūderēta ar zeltsmiltīm. Vīnu viņi dzēra ļoti maz, un aslapu palmas no tā kļuva ļoti pļāpīgas. Lielākā daļa šo milzeņu remdēja slāpes, dziļi iesūkdama rasu sajaukumā ar lietu un meža puķu smaržu, kam bija pievienota visplīvuraināko mākoņu gaisīgā piegarša.

Tā Aslans mieloja nārniešus vēl ilgi pēc tam, kad bija norietējusi saule un iedzirkstījušās zvaigznes, un lielais ugunskurs, tagad karstāks, bet ne tik skaļš, plaiksnījās tumšajos mežos kā signāltornis, un izbiedētie telmarīni, to no tālienes redzēdami, gudroja, ko tas varētu nozīmēt. Labākais šajās dzīrēs bija tas, ka tās nebeidzās, neviens negāja projām, bet, sarunām kļūstot lēnākām un klusā­kām, visi cits pēc cita sāka klanīties un beidzot iemiga, pastiepuši kājas pretuguni, ar labiem draugiem katrā pusē, līdz beidzot klajumā valdīja klusums un atkal varēja sadzir­dēt, kā Berunas Braslā ūdens burbuļodams plūst pār akme­ņiem. Savukārt Aslans un Mēnesnīca augu nakti līksmām acīm nemirkšķinot vērās viens otrā.