Princis Kaspians

—  Ak, vai drīkstu? Tūkstoškārt paldies! — sacīja Gven­dolena. Meitene tūdaļ sadevās rokās ar divām menādām, kas grieza biedreni apkārt jautrā dejā un palīdzēja nomest dažus no nevajadzīgajiem un neērtajiem apģērba gaba­liem.

Visā mazajā Berunas pilsētiņā, lai kur viņi gāja, notika tas pats. Vairums cilvēku bēga, bet daži viņiem pievieno­jās. Atstājot pilsētu, pulciņš bija kļuvis lielāks un jautrāks.

Bars traucās pa upes kreisā — ziemeļu krasta līdzena­jiem laukiem. Ikvienā zemnieku sētā ārā drūzmējās dzīv­nieki, kas piebiedrojās nācējiem. Skumji, veci ēzelīši, kas nekad nebija pazinuši prieku, pēkšņi atguva jaunību. Ķē­des suņi pārrāva važas. Zirgi saspārdīja ratus un — klakš, klakš — rikšoja gājējiem līdzi, zviegdami un sperdami gaisā zemes.

Kādā pagalmā pie akas nācēji pamanīja vīru, kas sita zēnu. Nūja viņa rokā vienā mirklī saplauka ziedos. Viņš pūlējās to aizmest prom, bet tā bija pielipusi pie rokas. Delms pārvērtās par zariem, rumpis — par koka stumbru, kājas kā saknes ieauga zemē. Zēns, pirms brīža raudājis, sāka smiedes un devās viņiem līdzi.

Kādā mazā pilsētiņā, pusceļā līdz Bebru Dambim (tur saplūda kopā divas upes), visi pienāca pie vēl vienas skolas, kur nogurusi jauna sieviete mācīja rēķināšanu puikām, kas izskatījās ļoti līdzīgi sivēniem. Viņa palūkojās ārā pa logu, ieraudzīja lieliskos līksmotājus jautri nākam pa ielu, un sirds viņai iesvila priekā. Aslans apstājās tieši zem loga un palūkojās skolotājā.

—  Ai, nē, nē! — viņa sacīja. — Man gribētos, bet es nedrīkstu. Man jādara darbs. Un bērni nobītos, ja jūs redzētu.

—   Nobītos? — noprasīja zēns, kas visvairāk izskatījās pēc sivēna. — Ar ko viņa tur pa logu runā? Jāpastāsta inspektoram, ka viņa pļāpā pa logu ar garāmgājējiem, kad nāktos mācīt mūs.

—Ejam paskatīties, kas tur ir,—teica otrs puika, un visi sadrūzmējās ap logu. Bet, tiklīdz mazie, nejaukie purneļi izbāzās ārā, Bakhs skaļi ieaurojās: — Eian, eian, oi-oi-oioi! — un visi puišeļi bailēs ievaimanājās un, cits citu samīdami ar kājām, grūstīdamies metās ārā pa durvīm vai izlēca pa logiem. Un, kā vēlāk stāstīja (vai nu tas bija taisnība, vai ne), ka šie mazie puišeļi vairs nekad neesot manīti, toties šajā novadā parādījušies ļoti labi baroti sivēntiņi, ko agrāk tur nekad neesot gadījies redzēt.

—   Nu, Mīļā Sirds, — Aslans teica skolotājai, un tā izlēca pa logu un gāja citiem līdzi.

Pie Bebru Dambja bars atkal šķērsoja upi un izkāpa dienvidu krastā, tikai nedaudz vairāk uz austrumiem. Visi pienāca pie mazas būdiņas, kuras durvīs raudāja kāds bērns.

—   Kāpēc tu raudi, mīlulīt? — vaicāja Aslans.

Bērns, kas nekad nebija redzējis kāda lauvas attēlu, no

Aslana tomēr nenobijās.

—  Krustmāmiņa ir ļoti slima, — mazā meitenīte teica. — Viņa guļ uz nāves gultas.

Tad Aslans gribēja ieiet pa būdas durvīm, taču tās izrādījās viņam par zemām. Tā nu, iebāzis iekšā galvu, viņš grūdās uz priekšu ar pleciem (Lūsija ar Sjūzenu no grūdie­na nokrita zemē), pacēla augšup visu mājiņu, un tā sagru­va, pārvērzdamās par krāsmatām. Un tur joprojām gultā, lai gan tagad tā atradās brīvā dabā, gulēja maza vecenīte, kas izskatījās tā, it kā viņas dzīslās ritētu Rūķu asinis. Nāve viņai bija zobu galā, taču, kad viņa atvēra acis un ieraudzīja Lauvas gaišo, kuplo krēpju apņemto galvu un dzīvnieka ciešo skatienu, vecenīte nedz kliedza, nedz zaudēja sama­ņu.

—Ai, Aslan! — viņa teica. — Es zināju, ka tā ir taisnība. Es visu savu mūžu gaidīju šo mirkli! Vai tu esi atnācis pēc manis?

—Jā, Mīļā, — teica Aslans. — Bet tev vēl nebūs jādodas ceļojumā.

Un, viņam runājot, tāpat kā saulrietā nosarkst mākoņa apakšējā virsma, tā bālajā sejā atkal ielija sārtums, vecenītes acis iemirdzējās, viņa pieslējās sēdus un teica:

—   Zini, goda vārds, es jūtos krietni labāk. Droši vien varētu šorīt drusku ieēst brokastis.

—       Lūdzu, māmiņ, — ierunājās Bakhs, — iegremdē­dams krūzi akā pie būdas un padodams sievietei. Taču krūzē bija nevis ūdens, bet vissmaržīgākais vīns, sarkans kā jāņogu želeja, gludens kā eļļa, stiprs kā vēršgaļas buljons, vēss kā rasa, kas tomēr sildīja līdzīgi tējai.

—  Ei, tu esi kaut ko izdarījis ar mūsu aku! — vecenīte sacīja. —Tā nudien ir jauka pārmaiņa, nudien. — Un viņa aši piecēlās no gultas.

—   Sēdies man mugurā, — aicināja Aslans. — Jums, abām karalienēm, nu nāksies tipināt kājām, — viņš piebil­da Sjūzenai un Lūsijai.

—  Tas mums patiesi patiks! — Sjūzena apliecināja. Un nu visi atkal devās tālāk.

Lēkādami, dejodami un dziedādami, mūzikai, smiek­liem, rēcieniem, rējieniem un zviedzieniem skanot, viņi visi beidzot nonāca vietā, kur stāvēja Miraza armijas vīri. Viņi meta kaudzē zobenus un tad nostājās paceltām ro­kām. Turpat bija arī Pītera armija, kuras kaujinieki jopro­jām turēja rokās ieročus un smagi elpoja, bargās sejas tagad savilkuši priecīgā smaidā.

Pirmais notikums bija šāds — vecenīte nošļūca Asla­nam no muguras, pieskrēja pie Kaspiana un abi apskāvās. Tā bija viņa vecā Aukle!

Piecpadsmitā nodaļa Aslans saslien durvis gaisā